Pirms kāda laika uz savas Facebook sienas publicēju sludinājumu, kur aicināju cilvēkus atsaukties “parunāt par mēnešreizēm”. Atsaucās gan man pazīstami cilvēki, gan svešinieki, kuri piekrita dalīties ar savu pieredzi. Piedāvāju iepazīties ar 12 stāstiem par mēnešreizēm. Cik dažādi bija mani interviju varoņi, tikpat dažādi ir viņu stāsti.

***

Marta (26 gadi) dalās savā pieredzē, stāstot, ka ap kādu 4. klasi esot sapratusi, ka “mēnešreizes” – tas attiecas arī uz viņu. Viņa atceras, ka dienā, kad tās sākās (13 gadu vecumā), viņai licies, ka noticis kaut kas ļoti slikts, jo, aizejot uz tualeti, konstatējusi asinis uz apakšbiksēm. Vērsusies pie mammas, sakot, ka

“Mammu, es mirstu!”, uz ko mamma mierīgi atbildējusi: “Nē, nemirsti, tev vienkārši sākās mēnešreizes. Cik interesanti, man tās sākās vēlāk nekā tev.”.

Tas bijis arī teju viss, ko mamma pateikusi. Marta arī stāsta, ka sākumā mēnešreizes bijušas ļoti sāpīgas un grūti panesamas, viņai licies, ka viņa netiek ar tām galā. Arī domas par peldēšanas treniņiem nācies atmest, jo Martas mamma bijusi skeptiska pret tamponu lietošanu, kā arī nereti sacensības iekristu laikā, kad viņai būtu mēnešreizes.

Runājot par mēnešreizēm un kaunu, kas nereti tiek ar tām sasaistīts, Marta dalās kādā atmiņā: “Atceros, ka atnācu mājās un tētis mani sagaidīja ar rozi un konfektēm. Tas bija neveiklākais mirklis manā dzīvē! Es biju arī ļoti dusmīga, ka mamma šo “noslēpumu” ir pastāstījusi viņam. Tā nebija informācija, ar kuru dalīties. Biju dusmīga, apjukusi, apkaunota.”

“Man vajadzēja kādus sešus gadus, lai izlasītu, iemācītos, saprastu, kas notiek ar manu ķermeni mēnešreižu laikā. Kas notiek manās olnīcās, manā dzemdē. Ir tik daudz informācijas, bet ir jāmāk tā atlasīt, jo ir arī ļoti daudz mītu, nepatiesību. Ļoti svarīgi ir atrast labu ārstu, ginekologu, kurš var pastāstīt, atbildēt uz neskaidrajiem jautājumiem. Iespējams, ka es būtu citas izvēles dzīvē veikusi, ja agrāk būtu zinājusi to, ko tagad zinu. Šobrīd es to ļoti nopietni uztveru – gan savu ķermeni, gan mēnešreizes, gan ikgadējo ginekologa apmeklējumu. Esmu gatava maksāt, lai tiktu pie labākajiem speciālistiem” stāsta Marta. 

***

Zanei ir 47 gadi. Viņa stāsta: “Kad man sākās mēnešreizes, man bija apmēram 12 gadu. Visas draudzenes un klasesbiedrenes ap to laiku jau runāja, kurai jau ir, kurai vēl nav, tāpēc nekāds pārsteigums to sākšanās man nebija. Pirms tam nekādas citas informācijas man īpaši daudz nebija; tik, cik grāmatās biju par to lasījusi, ka tā notiks, un ka no tā nevar izvairīties. Ne skolā, ne ģimenē par mēnešreizēm nerunāja. Nekādi ķermeniski temati, izņemot slimības, vispār daudz netika pieminēti. 

Kad sākās, pateicu mammai. Viņa paskaidroja, ka tad biksītēs jāliek vate un, ja asinis nonāk uz biksītēm, tās jāiemērc aukstā ūdenī, jo ar karstu nevarēs izmazgāt. Man pašai ar to visu jātiek galā. Tā ir katras sievietes personīgā lieta, par ko citiem nav jāzina.  

Pirmās asociācijas par mēnešreizēm man bija kā par apgrūtinājumu un netīrību, bet tas bija lielisks iegansts, lai izvairītos no sporta nodarbībām skolā.   

Jau no paša sākuma man bija arī bail, ka tikai uz drēbēm neparādās kādi nodevīgi asinspleķi. Tas būtu šausmīgs kauns.

Kad biju pusaudze, nekādu pakešu vai tamponu nebija. lietoju tikai vati, ko rullīšos pārdeva aptiekās. Mamma to pirka. Vēlāk parādījās paketes – tas jau bija atvieglojums. Pirmos tamponus izmēģināju 80.gadu beigās Vācijā. Tā vispār likās kā atpestīšana. 

Kamēr biju pusaudze, tikai retu reizi vati pirku par kabatasnaudu, kad likās, ka man vajag vairāk, nekā mājās palicis. Esmu laimīga, ka mēnešreižu man vairs nav (man bija radikāla operācija, jo izrādījās, ka stiprās asiņošanas cēlonis ir mioma). Jūtos brīva.”.

***

Savā pieredzē dalās Liene, viņai šobrīd ir 33 gadi: “Biju bibliotēkā paņēmusi grāmatu par pubertāti, mamma to bija ieraudzījusi, teica, ka noderīga grāmata, labi, ka tāda esot un nopirka man tieši tādu pašu. Tā kā jutos diezgan informēta šajā ziņā. Par mēnešreizēm stāstīja arī Veselības mācībā 5.klasē, katrai meitenei iedeva pa vienai paketei, kura man noderēja, kad sākās manas pirmās mēnešreizes. Tās man sākās 12 gadu vecumā, mājās. Sapratu, kas notiek, bet nevarēju nekādi saņemties mammai pateikt, n-tās reizes ievilku elpu, lai teiktu, bet nekā. Pateicu nākošajā rītā, kad bija jāiet uz skolu, jo bija tikai tā viena Veselības mācībā iedotā pakete. Mans tēvs bija jūrnieks, viņš 80. gadu beigās mammai veda paketes no ārzemēm.

Mēnešreizes lika ļoti plānot pakešu skaitu, laiku, kad tās mainīšu, maršrutu, uz kuru wc došos, lai būtu diskrētāk. Vaļējās kabīnēs ļoti labi varēja dzirdēt, kad kāda maina paketi, tāpēc centos vienmēr iet uz tām tualetēm, kurās bija pa vienam klozetpodam. Vienreiz vienas mēnešreizes bija neticami spēcīgas, man pietrūka pakešu un nebija laika, lai aizietu pie skolas māsiņas. Rezultātā, piedzīvoju diezgan lielu paniku, kad sapratu, ka esmu nosmērējusi krēslu un kā tagad to visu savākt. Sēdēju klasē līdz pēdējam, kamēr gandrīz visi bija jau izgājuši, blakussēdētāja redzēja, ka mēģinu netīro krēslu maskēt ar jaku. Krēslu aši sakopu ar tāfeles švammi (tad vēl rakstīja ar krītu) un steidzos pie medmāsas. Uz nākošo stundu negāju, devos mājās. Tā man tāda diezgan liela trauma bija, lai vairāk tas neatkārtotos. Tāpēc arī plānoju, ko vilkt mugurā, ja nu gadās ķibele. Nākošo paketi citreiz jau ieslēpu apakšbiksēs. Citreiz taisīju “dubulto aizsardzību” pie mēnešreižu lielās plūsmas – tampons un apakšā vēl pakete, ja nu tampons pieviļ.

Kaut arī mēnešreizes skar pusi no planētas iedzīvotājiem, tas tiek pasniegts kā kaut kas slēpjams, slepens, kaunīgs, jo saistīts ar dzimumsistēmu. Man šķiet,  ka diezgan daudz šajā ziņā devusi kristietība, kas sievieti kā tādu vispār noliek uz zemāka pakāpiena. Atvainojos, “pimpis ir vērtīgs“, dod dzīvību u.t.t., bet to, kas skar sievieti, viņas vagīnu, dzemdi, tas paredzēts tikai cilvēces atražošanai, līdz ar to, mēnešreizes, pēcdzemdību trakums, tas tiek pabāzts zem deķa, jo sievietes daudz ko pārcieš, pārsāp un par to vairāk nerunā, jo tas skaitās delikāti, intīmi, par to runā čukstus. Arī vīrieši īpaši nevēlas zināt detaļas, viņiem tas liekas kaut kas no citas pasaules, kas viņus skar kaut kā stipri attālināti, bet izteikties par garastāvokļa svārstībām, kuras noteikti ir mēnešreižu iespaidotas, gan grib.

Man šķiet, ka vēl viens faktors ir “pirmspakešu laiks”, kad sievietēm, tajā laikā jaunām meitenēm, bija jātiek ar to visu galā, un tas iedzina pārliecību, ka mēnešreizes ir kaut kas riebīgs, netīrs, šausmīgi apgrūtinošs.”.

***

Inga (45 gadi): “Man par mēnešreizēm pastāstīja mamma, vienkārši, bez emocijām, tā – tagad tas tā būs, katru mēnesi. Parādīja kā (tolaik no vates un marles saites) “izveidot” paketes. Brīdināja, ka iespējams var sāpēt vēdera lejas daļa.

Man mēnešreizes sākās 11 gados un klasē mēs tādas nebijām daudz, taču, jā, sporta stundās mums ļāva nepiedalīties, jo apmēram ap to laiku sāka dalīt sporta stundas atsevišķi puišiem no meitenēm. Nepatīkamas sajūtas radīja, ja pašrocīgi gatavotās paketes “aizslīdēja” ļoti uz aizmuguri, tikai vēlāk iemācījos, ka pakete ar saspraužamo adatu jāsasprauž ar apakšveļu.  Nebija kauns par to, ka ir mēnešreizes, taču neērtības sajūta noteikti.

Nosacīti labā sajūta bija, kad jautājām citām meitenēm – vai tev jau ir sākušās mēnešreizes, tu tā kā sāki piederēt “slepenajam klubiņam”, kur meitenes saprot ko nozīmē “sāp vēders”. 

Domāju, ka mūsu TV ir par daudz pakešu reklāmas, kuras rada sajūtu, ka Latvijā ir tikai kakājoši zīdaiņi un asiņojošas sievietes. Domāju, ka skaidrojošais darbs ar puišiem par mēnešreizēm būtu labi, lai radītu veselīgas savstarpējās attiecības jau pusaudžu vecumā, kā arī lai puišiem būtu skaidrs par meitenes spēj palikt stāvoklī tiklīdz tās ir sākušās.”.

***

Savā pieredzē dalās Austra (34 gadi): “Kad sākās mēnešreizes, skolā jau bija bijusi veselības mācības stunda, kurā ar ķiķināšanas un sarkšanas blakusefektiem tikām informētas par mēnešreizēm. Biju pati lasījusi grāmatu par pubertātes sākšanos un jutos tam intelektuāli gatava. Tomēr, brīdī, kas mēnešreizes sākās, absolūti tam nebiju gatava ne emocionāli, ne praktiski. Parādījās brūni izdalījumi un par tādiem neviens nekad vēl nebija minējis, tāpēc nesapratu, ka tās ir mēnešreizes un piedzīvoju klasisko scenāriju – biju nobijusies, ka man kaut kas kaiš. Neliela asiņošana sākās tautasdeju meistarklasē, kur atradāmies citā skolā, tērptas baltos triko un caurspīdīgos svārciņos. Biju kauna un baiļu pārņemta, sabāzu biksītēs tualetes papīru, nespēju skolotājai izstāstīt, kas noticis – tikai pateicu, ka jūtos slikti un vainas apziņas mākta bēgu mājās. Arī mammai nespēju izstāstīt. Iespējams tādēļ, ka mamma pati ar mani nebija runājusi par mēnešreizēm. Šķiet, mamma dzīvo pārliecībā, ka esmu šai jautājumā izglītota – tāpēc nerunāja par šo tematu. Jautājumi par seksualitāti ģimenē netika apspriesti, kaut arī kopumā ņemot seksualitāte arī netika apspiesta vai noliegta. Piemēram, vecāki brīvi laukos devās kaili peldēties, neveicināja aizspriedumus par “seksuāli piedienīgu uzvedību” u.t.t. – tikai viss palika vārdos neizteikts. Un, ja kaut kas ir vārdos neizteikts, tad ir gandrīz neiespējami bērnam par to uzsākt sarunu.

Krāju naudu higiēnas produktiem pati, vienmēr izvēlējos lētākās paketes un, kad bija mazāka asiņošana, pa laikam izlīdzējos ar tualetes papīru. Biju sašutusi, kad uzzināju, ka manai māsai, kas par mani ir četrus gadus jaunāka, visu nopērk mamma, jo viņa rāmu garu bija izstāstījusi mammai, ka mēnešreizes sākušās.

Mēnešreizes ļoti, ļoti ilgi ir bijis tabu temats. Un, man šķiet, bijušās PSRS valstīs, kur tik ilgstoši arī seksualitāte bijis temats, ko neapspriež, seksualitātes un reproduktīvajiem jautājumiem pat trūkst valodas – ir gandrīz neiespējami parunāt par to, kam nav vārda. Un, pat ja mēnešreizēm ir konkrēts apzīmējums, nav pierasts šo vārdu dzirdēt skaļi izteiktu. Ļoti maz runā par mēnešreizēm kā par vispārcilvēcisku vesela cilvēka fizioloģisku procesu ārpus medicīnas jomas.”.

***

Viktorija (29 gadi): ”Mēnešreizes man sākās skolā, sporta stundas laikā. Sporta tērpa krāsas izvēli toreiz nožēloju. Protams, neizpalika replikas no puišu puses. Meitenes sarāvās stūrī. Toreiz sapratu, ka mēs visas mulsām. Kā aizsargmehānismu izmantojām agresīvu bravūru, tomēr augām laikā, kad televizorā varēja novērot tādu ekstru kā feminisms un nekautrēšanos par to. Kauns tāpat bija, bet vismaz cirtām pretī. 

Lai gan bijām ļoti nesaliedēta klase. Grauzām viens otru ļoti agresīvi. Man ir skumjas atmiņas par šo laiku, meitenes zobojās par citām, tieši par mēnešreizēm. Tas bija tāds kā “melnais joks”, kas visus it kā saliedēja, bet bija klasesbiedrenes, kurām mēnešreizes bija traki sāpīgas. Tur bija pat gadījums ar pretsāpju tablešu pārdozēšanu. Protams, klases puišiem bija arī citi iemesli, lai meitenes kacinātu, bet mēnešreizes un reproduktīvā sistēma bija skaļš joks puišu acīs, kaut kas ar ko kaitināt meitenes.

Nereti mēnešreižu sākumā man ir stipri krampji, tā kā man ir bijusi arī mugurkaula operācija, tad pusaudžu gados krampji un muguras sāpes kombinācijā bija neciešamas. Mēnešreižu laikā agrāk vēmu un staigāju zombijiski bāla. Līdz ar to sāku arī bastot stundas, jo nevarēju nosēdēt tajā bezgaisā, stresojot par savām mēnešreizēm, kas bija ļoti kaitinoši.

Ļoti daudz esmu saskārusies ar vīriešu neizglītotību par šiem jautājumiem, daudzi uztvēruši to kā kaut ko pretīgu.

No sērijas – “sievietes vajadzētu izraidīt no pilsētas un, kad beidzas mēnešreizes, lai tikai tad nāk atpakaļ”. Paveicies, ka partneri dzīvē bijuši tādi, kuriem mammas bija pacentušās un par to runājušas, kas būtu tikai normāli, bet jūtu, ka darba, skolas, tusiņu vidē šis joprojām ir smags tabu un fui temats.

Tas būtu tikai normāli, ja higiēnas preces būtu pieejamas arī, piemēram, skolās. Ne jau visi var atļauties tās pirkt. Ne jau visiem par to ģimenē runā. Dzīvē esmu saskārusies ar daudz sievietēm kuras savos 30 gados nav bijušas pie ginekologa. Cilvēkiem trūkst izpratnes par savu ķermeni, par reproduktīvo  veselību. Ir ielaidušas kaites un ar tām jau sadzīvo. Vistrakāk man likās,  ka 24 gadus veca sieviete nezināja, kāpēc būtu vajadzīgs prezervatīvs. Tas man šķita šokējoši, jo manā pasaulē ir tik daudz reklāmu un ziņu par šo.“.

Pārējos sešus stāstus varēs lasīt raksta 2. daļā.

Intervijas veica un apstrādāja, materiālu sagatavoja: Ilze Ozola