Kad savā Facebook profilā jautāju, vai kāds ar mani grib “parunāties par mēnešreizēm”, nebiju domājusi, ka iegūtie stāsti būs tik unikāli un dažādi. Katrs no tiem izceļ kaut ko citu, kāds runā par veselību, kāds par uzdrīkstēšanos, kāds par mistisko zilo šķidrumu pakešu reklāmās, kāds par kaunu vai apgrūtinājumiem, kāds par izaicinājumiem un varēšanu. 

***

Annai ir 29 gadi. Viņa runā par mēnešreizēm: “Es atceros, ka par to runāja manas māsas, kuras ir vecākas. Bet viņas par to runāja savā starpā, viņām šai ziņā bija īpašāka saikne. Atceros, ka mēnešreizes man sākās ap 14 gadu vecumu, toreiz vien ieminējos māsai, ka kaut kā jokaini sāp vēders. Vairs neko. Viņa gan zīmīgi uz mani paskatījās un jautāja, ka diez no kā gan tas esot? Bet es izvairījos no atbildes. Nebiju gatava būt atklāta pati par šo tēmu. Runāt biju gatava par citu cilvēku pieredzēm, bet ne par savām. Arī mammai neteicu, kur nu vēl tēvam, kurš cītīgi vēl aizvien mājās dalīja “puiku lietas” un “ko un kā meitenēm pieklājas darīt”. Kādu gadu vai pat divus no mammas slēpu, ka man bija sākušās mēnešreizes. Mamma gan, veikalā ejot garām higiēnas preču plauktam, ik pa reizei pārjautāja, vai tad nu man arī nevajagot nopirkt šo un to. Vienmēr noliedzu, klusībā nokarot galvu un kārtīgi pietvīkstot. Skolā par to runāju brīvāk. Tur tomēr vienaudzes, tādēļ bija vieglāk. Citādāk šī tēma mājās netika skarta vispār. Kaut kur jau tā informācija nonāca pie mums – žurnāli, TV, skolā, kad stundas laikā visi zēni tika izdzīti no klases. Tas pastiprināja sajūtu, ka tā ir slēpjama parādība. Zēniem par to it kā nevajadzētu izglītoties. Man tas šķiet kaut kā nepareizi.

Man ir nelāga mēnešreižu blakne – neciešamas sāpes un vemšana. Taču par to īsti ar nevienu nerunāju. Kad skolā kāds ieminējās, ka stundās uz tualeti nevarēs doties, jo esam taču pieaugušie… tā nu gluži nevajadzētu.

Vienīgais labums, ka visām meitenēm bija zināms, ka sporta stundās var nepiedalīties, ja atprasās no skolotāja, ka ir “TAS laiks“.

Klusām, protams. Ja sanāca, ka ir kāds asins traips uz biksēm, tad kaunā apsiet apkārt kādu džemperi un doties klusām mājās bija vienīgais variants. Sanāk nobastot. Bet riskēt ar tādu kaunu jau nu arī nevar. Ja nu kāds pamanīs.

Es domāju, ka mēnešreizes vēl aizvien tiek skatīts kā “sieviešu lieta”. Pastāv uzskats, ka tā ir netīra, nepatīkama padarīšana, nav izpratnes visā sabiedrībā. Atminos arī, ka mēnešreižu reklāmās nekad netiek izmantots reālistisks asiņu aizstājējs, bet zils, kas vairāk asociētos ar tīrību un sterilitāti. Vēl viena norāde, ka asinis no vagīnas ir tabu tēma. Arī ceļojot apkārt var just, ka citviet pat tempļos nedrīkst iet, ja ir mēnešreizes, jo tad esi “netīra”. Piemēram, ja es darbā nevaru ierasties klātienē, savam priekšniekam-vīrietim šo bēdu neuzticēšu. Ja vien nejutīšos, ka man ir ļoti labas un pat neformālas attiecības ar šo personu un nesaņemšos īpašai drosmei šādam gājienam. Priekšniecei sievietei gan es to atklāšu, jo tā arvien ir liela problēma, lai gan diagnozi nekādu mans ginekologs man nav uzstādījis. Tā nerunāšana tad man rada ne tikai kaunu, bet arī reālas grūtības dzīvē. Kad divas dienas mēnesi nevaru izkāpt no gultas, ja vienīgi sliktās dūšas dēļ, tāda kaunēšanās runāt noved strupceļos.”.

***

“Man mēnešreizes sākās skolā, sporta stundā, bija kādi 12 gadi. Turpat bija māsiņas kabinets, kur aizgāju palūgt higiēniskās paketes. Man tas bija liels notikums, man mamma bija nopirkusi mazu grāmatiņu par pubertāti, un ļoti gaidīju šo notikumu, bet ģimenē par to īsti neviens nerunāja. Pateicu vecmammai un mammai, viņas abas teica, ka tas ir normāli.

Man ar mēnešreizēm ir paveicies, tās parasti nav smagas, citreiz pirmajā dienā pasāp vēders vai ir “mittelschmerz” pie ovulācijas, bet neesmu nekad pat Ibumetīnu dzērusi, vienmēr pietiek ar termoforu vai karsta ūdens pudeli. Tāpēc vienmēr esmu varējusi darīt savas ikdienas lietas, kamēr man ir mēnešreizes.

Kāpēc kauns par mēnešreizēm runāt? Domāju, ka tā ir sabiedrībā valdošā stigma pret dabīgiem procesiem, kas sākas jau no bērnības – saucot dzimumorgānus neīstajos vārdos, kaunoties par ķermeņa procesiem, padomju mantojumā nākušais “seksa nav” un mūsu vecāku kauns runāt ar bērniem par seksu kā normālu dzīves sastāvdaļu, par ko nav jākaunas, un pašapmierināšanās,  kristietības mantojums, ka sievietes seksualitāte ir grēks, jo “grēkā dzimis”, u.t.t. Pēdējā laikā gan tas strauji mainās.

Iedomājos, ka man ir prieks par manu dzīvesbiedru, kurš mēnešreizes uzskata par pilnīgi normālu manas dzīves sastāvdaļu, neredz neko pretīgu ne manā piltuvē, ne izlietotās paketēs. Domāju, ka tas ir palīdzējis arī man vēl vairāk uztvert mēnešreizes kā normālu dzīves sastāvdaļu, un tādai attieksmei būtu jābūt visiem vīriešiem. Tāpat arī nedaudz ezotēriska pieeja mēnešreizēm, ka citās kultūrās mēnešreizes ir iemesls svinībām un asiņošana notiek līdz ar pilnu vai jaunu mēnesi (kā ir arī man), tāpat Alisas Vitti grāmata “Womancode” man ir palīdzējusi manas mēnešreizes uztvert pozitīvāk.” savā pieredzē dalās Kristīne (27 gadi).

***

Laurai Ilzei ir 23 gadi. Viņa stāsta, ka viņai mēnešreizes sākušas 11-12 gadu vecumā, viņa precīzi neatceras. “Biju floristikas konkursā ar vienaudžiem un pulciņa vadītāju Ventspilī, nakšņojām skolas telpās, protams, ar dušām un higiēnu tur bija pašvaki. Un tas, ka vēl sāku asiņot, maigi sakot, bija negaidīti. Uzreiz zvanīju mammai, taču biju informēta, kas tas ir, kāpēc tā notiek. Vienīgi biju sabijusies un apjukusi, ko darīt. Mamma ieteica vērsties pie pulciņa vadītājas, ko arī darīju, viņa man iedeva higiēnisko paketi. Un nākošajā dienā bija jāatbrauc maniem vecākiem man pakaļ, tā kā tālāk jau viss gāja mierīgāk. Ģimenē ar mani par to runāja mamma, redzēju, kā šie periodi paiet viņai, biju labi informēta.

Sākumā mēnešreizes manu dzīvi nekādi neietekmēja. Sāka ietekmēt vidusskolā, jau tuvāk skolas beigām. Kaut gan grūti teikt, vai tas bija tikai mēnešreižu dēļ, varbūt vispārīgi hormonālais cikls vai arī mana švakā mentālā veselība. Varbūt viss kopā. Īpaši pēdējās, 12., klases laikā retāk apmeklēju skolu, jutos nogurusi, bezspēcīga, lūdzu mammai mani “atprasīt” no stundām, ar to problēmu nebija, skolotāji nedusmojās, viss bija kārtībā. Jā, uz sportu es praktiski negāju, tikai ik pa laikam, lai dabūtu kādas atzīmes, ko vajadzēja, lai pabeigtu mācības. Bet sporta stundas skolā man principā riebās, es nebiju tolaik nemaz labā formā, man bija liekais svars no bērnības. Šobrīd esmu gandrīz no tā tikusi vaļā. Visas vienaudzes izskatījās labāk un bija veiklākas, es biju neveikla, lempīga un, ja vēl man piedevām viss arī sāpēja, tad es izvēlējos labāk izvairīties no šī pasākuma. Arī tajā man ļoti palīdzēja mammas maģiskās zīmes.

Es tikko atcerējos, cik bezcerīga tajās nedēļās jūtos. Pirmkārt, jo ilgums man ir reāli 6-7 dienas, tas ir ļoti sāpīgi, traucētas visas manas funkcijas – fiziskās, emocionālās, sociālās, u.t.t. “

“Es tik bieži nevēlos būt sieviete tieši mēnešreižu dēļ.”

***

“Lai gan mēnešreižu sakarā ir pamatoti pieņemts runāt par sievietēm un meitenēm, nevajag aizmirst arī par transpersonām un nebināriem cilvēkiem (non-binary). Pašā LGBT+ kopienā ir daudz neskaidrību un neērtības, kad runa ir par mēnešreizēm. Piemēram, cilvēki reizēm aizmirst, ka arī trans-vīriešiem tās mēdz būt. Latvijā par to nav ierasts runāt, jūtos daļēji atbildīgs izskaidrot, kas un kā notiek, izglītot cilvēkus arī šajos jautājumus,” Tims, 25, man stāsta par savu pieredzi ar mēnešreizēm.

“Es pats vairāk uzturos angliski runājošajā informācijas telpā, tajā var novērot, ka par mēnešreizēm runā arī transpersonas, bet Latvijā es to neesmu pamanījis. Jāsaka gan, ka Latvijā transcilvēkus aizmirst visos jautājumos. Bet jāsaka arī, ka daudzi transvīrieši vai non-binary cilvēki vēlas šo pieredzi aizmirst un par to nerunāt, jo sabiedrībā pastāv uzskats, ka “ja tev ir mēnešreizes, tad tu esi sieviete”. Es par to runāšu, man liekas, ka tas ir vērtīgi.

Es īsti neatceros, cik gados man sākās mēnešreizes, bet es atceros konkrētu datumu, tas bija 27. janvāris, tā ir manas mammas vārda diena. Atceros, ka jutos ļoti dīvaini tajā pēcpusdienā, sāku asiņot. Mana pirmā reakcija bija: “Kāpēc šis notiek ar mani?!”. Man bija sajūta, ka šī lieta mani neskars. Es tolaik vēl īsti neapzinājos, ka esmu transvīrietis, bet jau tad man likās, ka mēnešreizes – tas nav par mani. Es neaizdomājos līdz tam, ka man arī būs mēnešreizes. Man bija apmulsums, nezināju, kas man tagad ir īsti jādara. Teorētiski zināju, kas man ir jādara, biju novērojis, kas notiek ar ģimenes sievietēm, par to skolā bija runāts, bet, pašam esot tajā situācijā, biju šokēts.

Man mēnešreizes bija un ir viens no galvenajiem dzimuma disforijas cēloņiem.

Ja ikdienā es varbūt vairāk to izjūtu ar ķermeņa augšdaļu, ar krūšu rajonu, tad PMS un mēnešreižu laikā mana disforija aizceļo uz ķermeņa lejasdaļu. Tas ir briesmīgi, sajūta, ka mans ķermenis mani nodod. Tā ir dīvaina sajūta, kādas 2-3 dienas pirms mēnešreizēm disforija uzlec augšā, rodas šaubas par savu dzimumidentitāti tajā momentā.

Kopš man ir 18 gadi, manas mēnešreizes ir mainījušās arī savās fiziskajās izpausmēs, man sākas izteikti krampji, kas ilgst kādas divas dienas. Dažus mēnešus sāpes ir ļoti izteiktas, neko citu kā saritināties kamoliņā zem segas un skatīties kaut ko datorā es nespēju. Fiziski nekam nepietiek spēka.

Mammai parasti mājās bija pakešu krājumi, bet tās es negribēju izmantot. Man riebās tā sajūta redzot, cik ātri tās piepildās. Es diezgan ātri pārgāju uz tamponiem, man tas palīdzēja justies labāk gan skolā, gan dažādās sporta nodarbībās. Tomēr atceros, ka vienmēr nodomāju, cik ātri es tai tamponu paciņai izskrēju cauri. Es centos pirkt lētākos tamponus, likās, kāpēc man jāpērk kaut kas dārgs, kas pēc pāris stundām jau būs miskastē. Es uzaugu laukos, man ļoti nepatika pirkt higiēnas preces piemājas veikalos. Tāpēc centos tikt uz Rēzekni, tā ir liela pilsēta, varēju ieiet droši veikalā un nopirkt, ko man vajadzēja. Tādā veidā es jutos pārpārliecinātāks. Man nepatika tā ideja, ka piemājas veikalā visi izseko, ko tu pērc. Droši vien to var nosaukt par iekšēju period phobia.

Ģimenē par mēnešreizēm nerunājām, tikai tā garāmejot, minimāli, pateica, ka menopauze sākies ap 50 gadu vecumu. Par to, kas ir PMS vai ovulācija, es uzzināju internetā. Neviens man ģimenē tā īsti neko nepaskaidroja. Uzskatu, ka man kā transvīrietim ir paveicies – manas mēnešreizes ir ļoti neregulāras. Ir bijis tā, ka par tās nav bijušas trīs mēnešus, sešus mēnešus no vietas. Man tā ir labākā lieta, kas var notikt. Man nav jācieš sāpes, nav jādomā par tamponiem, kas jāņem līdzi uz skolu.

Cilvēkiem kopumā ir aplami priekšstati par sevi, savu ķermeni, saviem ķermeņa šķidrumiem. Neviens par to nerunā, klusē. Arī pie ginekologa aiziet – cilvēki to tik ilgi atliek un atliek. Mūsos ir tāds kauns pašiem par sevi. Palēnām gan kaut kas sāk mainīties, biežāk publiskajā telpā kāds par šīm tēmām runā, arī mēnešreižu produkti vairāk pamanāmi, piemēram, dažu kafejnīcu tualetēs. Protams, es gribētu, lai šie produkti ir pieejami visur, arī vīriešu tualetēs.”

***

Aija, 36 gadi, stāsta par savu pieredzi, uzaugot sieviešu sabiedrībā: “Es dzīvoju kopā tikai ar sievietēm, ar mammu un māsu. Man bija 13 gadu, kad man sākās mēnešreizes, nācu mājās no skolas. Es jau zināju, kas tas ir. Es biju atskatījusies mājas, zināju, kur paketes stāv. Tiešā tekstā pateicu mammai: “Man mēnešreizes sākās,” un iegāju vannasistabā paņemt paketi, likās, ka varbūt mamma gribēja kaut kādu citu reakciju no manis to sakarā, bet man šis notikums nelikās īpašs. Es viņai to vairāk tāpēc pateicu, lai viņa zina, ka man arī vajadzēs paketes. Varbūt tāpēc, ka bijām tikai sievietes mājās, par to tā brīvi runājām, neko neslēpām, bet arī neko īpaši vairāk, padziļinātāk nepārrunājām. Lai gan atceros, ka brīžiem man bija arī neveikli par to runāt, kaut ko pajautāt.

Manai mammai ar manu māsu bija ļoti tuvas attiecības, liekas, ka es daudz iemācījos, klausoties, ko viņas savā starpā runā. Man varbūt tur mazāk uzmanību pievērsa, es vairāk klausījos, novēroju, mācījos tādā veidā, kas ir kas. Es nošpikoju, ko māsa dara, tad arī es to darīju. Mamma bija tā, kas gādāja, lai mājās vienmēr ir paketes, pašai tās nevajadzēja pirkt, kamēr dzīvojām kopā. Domāju, ka man bija ļoti paveicies šajā ziņā. Bija klasesbiedrenes, kuras pašas par savu naudiņu tad gāja uz aptieku un pirka pa vienai, divām paketēm, jo vairāk nevarēja atļauties. Un tad to vienu paketi nēsā visu dienu, dažreiz divas, jo nav īsti citu opciju. Tur pat nebija jautājums par to, ka dažādiem cilvēkiem ir dažādas nepieciešamības. Es, piemēram, esmu ļoti jutīga, man neder kuras katras paketes, bet ir cilvēki, kuri ar vienu paketi staigā divas dienas, jo apstākļi spiež.

Tas būtu tikai normāli un apsveicami, ja, piemēram, tamponi un paketes, būtu pieejami skolās, kafejnīcās un citur bez maksas.

Tu taču neej ar savu tualetes papīru uz tualeti, tas visur ir pieejams, kāpēc tas pats nevarētu būt ar higiēnas precēm?

Tās ir pamata lietas, bez kurām nevar iztikt. Cilvēkam teju jājūtas vainīgam, ja vajag kādreiz to paketi, bet nav līdzi un ir kādam jāpajautā, lai iedod. Tomēr liekas, ka daudzi varētu iesmiet par šo ideju, neesam gatavi par to atklāti runāt.

Esmu ievērojusi, ka mēnešreižu slēpšanas kultūras velkas mums joprojām līdzi. Piemēram, manai māsai ir meita, viņai ir jau 11 gadu, bet arī viņas kaut kā tā slepeni par to runā. It kā tas būtu kaut kas slēpjams. Tā mēs to kaunu velkam sev līdzi no paaudzes uz nākamo paaudzi. Es nezinu, kāpēc tas ir tāds tabu. Liekas, ka mūsu mammām mēnešreizes bijušas kā liela trauma, jo arī Padomju laikos par to nerunāja, un viņu mammas ar viņām nerunāja.

 Atceros, ka reiz man draudzene skolā saka, ka viņai “māsīca no Sarkandaugavas atbraukusi”. Es nesapratu, par ko viņa runā. Kāda māsīca? Kāds ciemos? Kāda Sarkandaugava?”. 

***

Almai ir 17 gadu. Viņa dalās savā pieredzē: ”Cik es atceros, tad mēnešreizes man sākās 12-13 gadu vecumā. Es biju pirmā savā draudzeņu lokā, kurai tās sākās. Man pret to nebija nekādu iebildumu, jo kaut kā likās, ka tas padara mani par pieaugušāku, nekā es esmu. Mēnešreižu sākšanās man lika justies ļoti labi par sevi. Tas notika, kad biju nometnē. Es pirms tam nekad nebiju pirkusi ne tamponus, ne paketes, pirmais, ko es darīju – es sabāžu biksēs ļoti daudz salvešu. Ātri sapratu – okay, šis nestrādās, vajag kaut ko citu.

Man nekad nav licies, ka man būtu jākaunas tāpēc, ka man ir mēnešreizes. Es ļoti gribēju arī ar citām meitenēm par to runāt, bet daudzas kautrējas, kaunējas. Man nav problēmu pateikt arī stundas laikā skolotājai, ja ir vajadzība iziet no klases, ka man ir mēnešreizes. Es to uztveru, ka mēnešreizes vienkārši ir kaut kas, kas man ir, un man ar to kaut kas ir jādara.

Bet es redzu, ka vairums izvairās par to runāt, īpaši, ja runa ir par skolas vidi. Ir apstākļi, kuri liek meitenēm kaunēties, piemēram, tualetes ir veidotas tā, ka var visu dzirdēt, kas tajās notiek. Nu, visi dzird, ka kāds grib nomainīt sev paketi. Tāpēc meitenes iet stundas laikā uz tualeti, lai būtu mazāka iespēja, ka tur kāds ir. Ir daži skolotāji, kuri ļauj tikai meitenēm stundas laikā atstāt klasi, tad zēni sāk protestēt par to. Protams, arī pats process, ka tamponu mēģina noslēpt piedurknē, plaukstā, kabatā. Man pašai ir vienalga par to, bet ir meitenes, kuras par to ļoti uztraucas. Jā, arī sporta stundas ir problēma. Tagad, paldies Dievam, ir tā, ka varam nesportot, ja mums ir mēnešreizes, agrāk tas nebija attaisnojums. Mani tas skāra, kad biju mazākās klasēs, jo, kā jau teicu, man mēnešreizes sākās agri, bet tikai kādā 9. klasē mēnešreizes varēja būt par attaisnojumu, lai nepiedalītos sportā.

Gadās arī tā, ka mēnešreizes sākas tad, kad nebija gaidītas. Ir bail, ka citi pamanīs kādu pleķi uz drēbēm. Protams, tajā dienā ir uzvilktas baltas bikses. Mani nenormāli kaitina, ja kādu meiteni par to izsmej vai ķircina, ja vispār tam pievērš uzmanību. Man nepatīk, ka skolā nav normāli pieejamas higiēnas preces. Ir jāiet pie māsiņas un teju jālūdzas pēc paketes, ja pašai nav līdzi. Mūsu skolā ir aizliegts starpbrīžos iet ārā no skolas, nav pat iespējas aiziet līdz tuvākajam veikalam, lai tās nopirktu, ja pēkšņi kaut kas sākas. Vai varbūt man ir bijušas tās baltās bikses un ir sasmērējušās ar asinīm un man vajag tikt līdz mājām, lai pārģērbtos, to arī es tā īsti nevaru izdarīt. Man tas liekas tik neloģiski, es par to bieži kasos. Man liekas, ka meitenes daudz vairāk cieš skolas noteikumu dēļ.

Esmu ievērojusi, ka dažiem skolotājiem un skolēniem ir aizspriedumi par to, ka meitenes nenāk uz skolu mēnešreižu laikā. Viņas taču nenāk, jo viņām sāp, ir krampji. Ir arī meitenes, kuras kaunas mēnešreižu laikā nākt uz skolu. Es esmu dzirdējusi, ka par to runā, nu, varbūt ne smejas, bet šīs meitenes skolā daudzi nesaprot.

Cilvēki varbūt uztraucas par vides jautājumu, ja būtu pieejami vienreizlietojamie higiēnas produkti skolās. Man liekas, ka ir lielākas problēmas, ar ko cīnīties, piemēram, plastmasas salmiņi vai cigarešu izsmēķi visapkārt.

Higiēnas precēm ir jābūt normāli pieejamām. Tās ir pirmās nepieciešamības preces.

Būtu vērtīgi, ja arī nodokli tām samazinātu vai atceltu vispār. Ir meitenes, kurām ģimenē par šīm lietām vispār nerunā, viņām mājās nestāv pakešu krājumi, viņas tērē savu kabatasnaudu, lai sev nopirktu to, kas varētu būt bez maksas un visur pieejams. Man liekas, ka es kaut kur redzēju faktu, ka vidēji katra desmitā meitene nevar atļauties sev nopirkt mēnešreižu produktus.”.

Intervijas veica un apstrādāja, materiālu sagatavoja: Ilze Ozola