Interneta straumēšanas serviss “Netflix” šajā pavasarī savu piedāvāto seriālu sarakstam pievienoja miniseriālu “13 iemesli kādēļ” (13 Reasons Why), kas ātri vien ieguva popularitāti skatītāju vidū. Tajā visai pretrunīgi atainotas tādas tēmas kā pašnāvība un seksuālā vardarbība jauniešu vidū, tādēļ seriāls izpelnījies ļoti atšķirīgas atsauksmes gan no skatītājiem, gan TV kritiķu vidū.

Rakstā atradīsi tā saucamos „spoilerus”, jo bez tiem būtu grūti aplūkot skartās tēmas. Tāpēc, ja nu ļoti vēlies noskatīties seriālu, zinot pēc iespējas mazāk par tajā atainotajiem notikumiem, šo rakstu nebūtu vēlams lasīt. Taču, ja nezini, vai ir vērts skatīties, varbūt manas pārdomas par seriāla problemātiku jums palīdzēs izlemt.

Seriāls „13 iemesli kādēļ” ir veidots pēc tāda paša nosaukuma grāmatas, kuras autors ir amerikāņu rakstnieks Džejs Ašers (Jay Asher). Pēc iznākšanas 2007. gadā grāmata kļuva par bestselleru un ieguva vairākas literatūras balvas kategorijā „Jauniešu literatūra”. Grāmatas un seriāla sižets ir viens un tas pats – pusaudze vārdā Hanna Beikere (Hannah Baker) atņem sev dzīvību, atstājot septiņas kasetes, kurās pirms nāves ierakstījusi 13 iemeslus savai rīcībai. Katra kasetes puse ir veltīta kādam cilvēkam viņas dzīvē, kuru Hanna uzskata par vainīgu pie viņas nāves.

Seriāla reklāmplakāts. Netflix, 2017

Lai arī seriāla veidotāji uzstāj, ka izstāstot Hannas stāstu, vēlējušies parādīt, ka pašnāvība nav izeja, ka tā nav atrisinājums, tomēr šķiet, ka izdevies tieši pretējais. Hanna savā nāvē vaino citus, varētu pat teikt, izmantojot kasetes un savu nāvi, lai atriebtos par to, ko klasesbiedri viņai nodarījuši. Tas šķiet savādi un veicina greizu ideju par pašnāvību un paškaitējumu kā uzmanības piesaistīšanas veidiem. Daudzi no mums noteikti kādreiz vairāk vai mazāk nopietni ir teikuši vai nodomājuši – kad es nomiršu, tad gan jums būs žēl, tad gan jūs raudāsiet! Tomēr, tā kā pati esmu cīnījusies ar domām par pašnāvību, tad man ir grūti ticēt, ka sev nodarīt pāri vai atņemt sev dzīvību ir iespējams bez dziļa naida pašam pret sevi un bez pārliecības, ka pasaule būtu labāka vieta vai vismaz nemainītos, ja manis vairs nebūtu.

Un lai arī šādas domas var veicināt apkārtējo cilvēku attieksme, tomēr to rašanās liecina par garīgās veselības problēmām, visbiežāk depresiju. Un tā ir problēma, kam seriālā uzmanības nav veltīts gandrīz nemaz.

Hanna cieš no klasesbiedru pazemojumiem, un to ir ne mazums. Viņai visu vidusskolas laiku jāsadzīvo ar zīmogu „padauza”, ko viņai uzjautrinoties uzliek skolas puiši. Tā dēļ Hanna piedzīvo pastāvīgus pāridarījumus, pašiem pāridarītājiem nemaz nenojaušot, cik ļoti viņi patiesībā ir sāpinājuši meiteni. Hannu pamazām pamet visi draugi, un viņa paliek pavisam viena. Arī vecākiem nav laika ar viņu parunāties, jo ģimenes bizness ir nonācis naudas grūtībās. Viņa pat vēršas pie palīdzības pie skolas psihologa, kas spēj vien ieteikt meitenei tikt pāri savām problēmām. Tomēr – vai vienaudžu nežēlība un pieaugušo neieinteresētība ir pieteikami iemesli tam, lai seriāla varone atņemtu sev dzīvību? Tas ir pārāk vienkāršoti. Faktoru, kas noved ne tikai pie domām par pašnāvību, bet pie reālas rīcības, ir ļoti daudz.

Un pat nav jābūt vientuļam, atstumtam, pārcietušam zaudējumu. Arī cilvēki, kam ir mīloša ģimene, draugi, līdzcilvēku atbalsts, var nonākt līdz šim galējam solim.

Vēl viena svarīga tēma, kam seriālā ir ļoti liela nozīme, ir seksuālā vardarbība, sākot ar pazemojošiem izteicieniem un negribētiem pieskārieniem, beidzot ar izvarošanu. Hanna pati kļūst par izvarošanas upuri un tas, šķiet, spēlē ļoti nozīmīgu lomu viņas lēmumā atņemt sev dzīvību. Jo tā rezultātā ne tikai viņa ir zaudējusi visu vērtību, bet arī viss, ko par viņu ir runājuši klasesbiedri, ir kļuvis par īstenību. Un pats briesmīgākais – viņas izvarotājam nedraud nekāds sods, jo kurš gan ticēs meitenei, par kuru katrs skolā zina, ka viņa ir padauza, it sevišķi, ja izvarotājs nāk no turīgas un ietekmīgas ģimenes un ir skolas futbola komandā? Hannai nav neviena, kam izstāstīt par notikušo.

Attēls: unsplash.com

Tā kā sadzīvot ar notikušo viņa nespēj, tad pašnāvība kļūst par vienīgo izeju un risinājumu. Un diemžēl  seriāla kontekstā pašnāvība ir arī vienīgā iespēja Hannai tikt sadzirdētai. Un lai arī seriāla producente, dziedātāja Selēna Gomeza, kurai pašai ir personīgā pieredze ar domām par pašnāvību, uzstāj, ka seriāla mērķis ir likt jauniešiem saprast, ka pašnāvība nav izeja, ka viņi nav vieni, tomēr seriāls piedāvā pašnāvību kā rīku, kā risinājumu, kā pēdējo iespēju tikt pamanītiem un sadzirdētiem.

Tomēr pats šokējošākais seriālā „13 iemesli kādēļ” ir veidotāju izvēle detalizēti un grafiski parādīt Hannas pašnāvības aktu. Es to nespēju skatīties, man kļuva fiziski slikti, un es neticu, ka kāds to spēj noskatīties nenovēršoties vai neizslēdzot datoru. Lai arī pirms attiecīgās sērijas „Netflix” ir pievienojis brīdinājumu par grafiskām ainām, kas nav piemērotas jaunākiem skatītājiem un lai arī seriāls atzīmēts, kā piemērots skatītājiem vecākiem par 16 gadiem, tomēr tas nevar sagatavot ainai, kurā pārādīts, kā Hanna atņem sev dzīvību. Un pats briesmīgākais tajā ir tas, ka, lai arī veidotāji it kā centušies šādi parādīt, ka tas nav skaisti un vienkārši, tomēr viņi ir radījuši pamācību tiem, kas pēc seriāla noskatīšanās vēlēsies atkārtot redzēto.

Pasaules Veselības organizācija, kas lielo pašnāvību skaitu pasaulē uzskata par vienu no lielākajām veselības krīzēm, ir radījusi vadlīnijas medijiem, kur aicina grafiski neattēlot pašnāvības tieši tādēļ, ka, ja kāds no medija auditorijas saskata varonī līdzību ar sevi, viņā var rasties vēlme imitēt varoņa rīcību.

Tam ir zinātniski pierādījumi, un šādu tendenci varam vērot jau no 18.gadsimta beigām, kad J.V.Gētes romāns „Jaunā Vertera ciešanas” radīja jaunu vīriešu pašnāvību vilni Eiropā. Iepazīties ar šīm vadlīnijām un arī pētījumu par  pašnāvību imitācijām varat šeit: http://www.who.int/mental_health/prevention/suicide/resource_media.pdf

Nenoliedzami lielais pašnāvību skaits pasaulē ir krīze, it sevišķi tādēļ, ka tās ir nāves, kuras bija iespējams novērst. Ja mēģinājumiem novērst pašnāvības pasaulē pievērstu tikpat daudz uzmanības, ka mēģinājumiem laicīgi diagnosticēt krūts vēzi vai novērst HIV izplatību, tas ir,

ja garīgās saslimšanas uzlūkotu tāpat kā citas saslimšanas un vēršanās pēc palīdzības sabiedrībā netiktu uzskatīta par kaunpilnu vai vājuma pazīmi, iespējams gadā tas izglābtu simtiem tūkstošu cilvēku dzīvības.

Pasaules veselības organizācijas dati liecina, ka ik gadu dzīvību sev izvēlas atņemt apmēram 800 000 cilvēku (viens cilvēks katras 40 sekundes), un katra nāve vidēji atstāj iespaidu uz vismaz vēl sešiem cilvēkiem. Pēc šiem pašiem datiem – pašnāvība ir otrs būtiskākais nāves cēlonis cilvēkiem vecumā no 15 līdz 29 gadiem (avots: http://www.who.int/mediacentre/factsheets/fs398/en/).

Vēl svarīgi ir saprast, ka cilvēka nāve atstāj paliekošu iespaidu uz līdzcilvēkiem jebkurā gadījumā, bet sevišķi, ja tā bijusi pašnāvība. Hanna atstātajās kasetēs aktīvi vaino savus klasesbiedrus, un viens no viņiem pats mēģina izdarīt pašnāvību, kas atklāti sakot, neliek Hannai izskatīties labākai par viņas pāridarītājiem, jo viņas rīcība noved pie tā paša rezultāta.

Lai arī seriāls aicina padomāt, kā ikviens no mums izturas pret saviem līdzcilvēkiem, jo mēs nezinām, kas notiek viņu dzīvēs un kas notiek viņu sirdīs un prātos, tomēr veidotāju izvēle grafiski attēlot Hannas pašnāvību, kā arī norādes uz to kā izeju un rīku atriebībai, nepalīdzēs novērst traģēdiju, kas ik 40 sekundes notiek kaut kur uz šīs zemeslodes. It sevišķi tādēļ, ka šāds seriāls padara pašnāvību par izklaides materiālu, lai arī tajā nav nekā izklaidējoša. Tādēļ es aicinu rūpīgi izvērtēt, vai spiest „play” pogu „Netflix” un vai ieteikt to darīt citiem. Es patiešām neieteiktu seriālu skatīties.

Es drīzāk aicinātu uz diskusiju par to, kā pamanīt, ka līdzcilvēks cieš no depresijas un domā par pašnāvību, kā novērst pašnāvības mēģinājumus, kur vērsties pēc palīdzības.

Es vēlos, ka par to tiktu runāts skolās, ka tā būtu tēma, kura sabiedrībā tiktu apspriesta pamatīgi, aicinot cilvēkus iedziļināties iemeslos, kas var novest pie galējas rīcības. Meklēt palīdzību nav gļēvi!

Ja Tev nepieciešama palīdzība:

Krīzes centra “Skalbes” diennakts uzticības tālrunis 67222922, 27722292 (no BITE tīkla)
Bērnu un pusaudžu bezmaksas uzticības tālrunis 116111 (8.00 – 23.00)
Bērnu un jauniešu bezmaksas uzticības tālrunis 80009000 (no fiksētajiem tālruņiem visu diennakti), 28809000 (no TELE2 no 9.00 – 23.00), 1860 (no BITE no 9.00 – 23.00)
Psiholoģiskās palīdzības centrs vecākiem 67814792 (pirmd. un trešd. no 13.00 – 16.00) www.bernutalrunis.lv

Vēl par seriālu: Edition.cnn.com, TheGuardian.com, BuzzFeed.com, VanityFair.com

Autore: Edīte Matuseviča