Kamēr Latvijā trans-seksualitāte joprojām tiek uzskatīta par pataloģiju un vienīgā dzimuma maiņas forma, kas tiek atzīta, ir ķirurģiska iejaukšanās, kas ne vienmēr ir iespējama vai vēlama, Spānija ir atzīta par vienu no vislabvēlīgākajām valstīm LGBT tiesību jomā. Tieši tāpēc uz sarunu aicināju divus spāņu puišus, kuri nebaidās atklāti runāt par to, kā ir būt trans-personai.

Ar Aselu (Asel) un Endrjū (Andrew) iepazinos šī gada marta sākumā Erasmus+ projektā InterACTive Colors Nīderlandē. Abi puiši nekautrējas publiski atzīt, ka ir trans-personas. Tad nu tapa šī intervija par viņiem, par “iznākšanu no skapja”, par sevis pieņemšanu, par citu cilvēku attieksmi un par dzimumu lomu sadalījumu sabiedrībā.

KO TU GRIBI, LAI CILVĒKI PAR TEVI UZZINA?

ENDRJŪ: Esmu 18 gadus vecs trans-puisis un apmēram gadu esmu “ārā no skapja”. Mani vienmēr ir interesējis aktīvisms, jūtos noderīgs, zinot, ka daru kaut ko nākotnes vārdā. Vēl – esmu jaunais rakstnieks, pirms diviem gadiem pat izdevu savu grāmatu. Šobrīd studēju psiholoģiju, tomēr kādā mirklī savā dzīvē es gribētu studēt kaut ko, kas ir saistīts ar literatūru.

ASELS: Es vienmēr visur pazaudēju zeķes, man nav neviena pāra, kurā būtu abas. Dažreiz jūtos kā tāds melnais caurums zeķēm.

ASELS projektā InterACTive Colors. Foto: Elīna Primaka

KAD TU SAPRATI, KAD TAVS ĀRĒJAIS ĶERMENIS NEATBILST TAM, KĀ JŪTIES?

ASELS: Es nezināju, kas tas ir, bet es jutu diskomfortu pats savā ķermenī. Nebija tā, ka es to ienīdu, bet es tajā vēlējos dažas izmaiņas. Es nemācēju pats izskaidrot šo sajūtu, līdz pirms kādiem trīs gadiem es sāku lasīt par trans-lietām un sāku interesēties par šiem jautājumiem. Gāja mēneši un dienas, es vairs nevarēju paskatīties uz sevi spogulī. Es to pilnībā apzinājos, kad biju kādu nakti par to domājis vairākas stundas.

ENDRJŪ: To, ka kaut kas nav īsti “kārtībā” ar manu ārējo ķermeni, es sapratu un zināju jau ļoti agrā vecumā.

Kad man bija pirmās mēnešreizes, mana pirmā reakcija bija noliegums, un manas mātes aizrautība un sajūsma par šo faktu visu padarīja tikai sliktāku.

Bet par savu dzimuma identitāti es sāku tā apzināti domāt, kad man bija kādi 16 gadi, jo tad jau es biju nedaudz iepazinies ar dzimtes studijām, teorijām un jautājumiem, kas saistīti ar trans-jautājumiem. Situāciju es pārdomāju vairākus mēnešus, bet atklāsmes mirklis bija pēkšņs. Es biju savas vecmāmiņas mājā, mēģinot “izdzīvot” Ziemassvētkus kopā ar savu ģimeni. Es lasīju un izjutu dziļu saikni ar kādas grāmatas galveno varoni, kurš nejaušas sakritības dēļ bija puisis, kurš arī cīnījās ar savas identitātes jautājumiem. Kad es aizvēru grāmatu, manā prātā viss bija skaidrs.

KĀ TAS BIJA – SAPRAST, KA ESI TRANS-PERSONA?

ENDRJŪ: Apziņa par to, kas es esmu, sākotnēji man deva neaprakstāmu atvieglojuma sajūtu. Tajā mirklī es pat atguvos no saviem ēšanas traucējumiem. Tas nebija ilgi, drīz paradījās trauksme iziet sabiedrībā un saskarties ar to, ka cilvēki mani uztver par kādu citu (red. misgendering). Ak Dievs, es biju tik ļoti nobijies no pilnīgi visiem. Pat mazākā doma par “iznākšanu no skapja” izraisīja manī drebuļus. Bet – pirmā nedēļa bija viena no jaukākajām manā dzīvē. Tas bija kā atklāt pilnīgi citu realitāti.

ASELS: Tas bija biedējoši. Tas, ko izjutu, bija vairākas lietas kopā, bet pārsvarā – bailes. Bailes, jo es nezināju, ko darīt tālāk. Vai kādam par to pastāstīt? Izmainīt savu iekšējo pasauli, lai pielāgotos ārpasaulei? Vienkārši palikt klusam? Daudz iespēju, bet visi labie varianti mani biedēja tikpat ļoti, cik sliktie iespējamie iznākumi. Bet, kad beidzot pats ar sevi nonācu skaidrībā, tas bija ļoti atbrīvojoši.

KĀDA BIJA ĢIMENES, DRAUGU REAKCIJA, KAD AR VIŅIEM PAR TO RUNĀJI?

ASELS: Mana ģimene ir diezgan konservatīva. Ar šo informāciju par sevi nedalos tādā tiešā veidā ar viņiem, es uztraucos par savu drošību. Kad es sāku par šo tematu runāt ar draugiem – reakcija bija tiešām lieliska.

Šī “iznākšana ārā no skapja” nebija tāda viena lieta, ko izdarīt – tas notiek nemitīgi.

Pat, ja es it kā vairāk novērsos, mani draugi tik un tā turpināja izturēties pret mani tā, kā es to vēlējos, pat, ja man pašam bija bail. Tas bija ļoti noderīgi, es nevarētu to izdarīt bez savu draugu atbalsta.

ENDRJŪ: Reakcija bija dažāda. Vidusskolas klasesbiedriem es uzticējos gana daudz, lai viņiem “atzītos” tik tālu, lai mana realitāte kļūtu arī par daļu no viņu ikdienas. Smieklīgi, bet tuvākajiem draugiem ārpus skolas, man pat bija grūtāk šīs ziņas pavēstīt. Iespējams, ka tas ir tāpēc, ka pat ja personu pazīstu ilgu laiku, man ir problēmas ar pilnīgu uzticēšanos un man bija bailes tikt atraidītam.

Ar ģimeni situācija bija daudz skarbāka. Sākumā es “iznācu no skapja” savām jaunākajām māsām, ticot un cerot, ka tieši viņu vecums būs tas, kas to padarīs vieglāku, jo viņām nebūs tik daudz nepareizu priekšstatu. Mana vidējā māsa bija tā, kuras dēļ sākās dažādas problēmas, viņa man “atgrūda”, ka “tas nav iespējams un es, droši vien, esmu apjucis vai eju cauri kādam grūtam dzīves posmam”.

Trans-seksuāli cilvēki, viņa man teica, esot citādāki nekā es. Viņai tajā mirklī bija 11 gadi.

Manai jaunākajai māsai toreiz bija deviņi gadi, un arī šobrīd viņa ir vienīgā manās mājās, kura uzrunā mani par Endrjū.

Saruna ar vecākiem nebija mana izvēle. Mana māsa viņiem vaicāja dažādus jautājumus, lai labāk saprastu manu situāciju, un man nebija iespējas atbildēt uz savas mātes “izmeklējumiem” par sevi. Mans tēvs aizgāja, apgalvojot, ka es viņu padarot nervozu. Man šķiet, ka viņš joprojām uzskata, ka es eju cauri kaut kādam “eksistenciālam posmam”, njā. Māte pavadīja nākamās stundas kliedzot par to, cik maz viņa zinot par mani, cik sliktus lēmumus es pieņemot, cik grūti visiem citiem būs mani mīlēt šādos apstākļos. Fuck. War flashbacks.

ENDRJŪ projektā InterACTive Colors. Foto: Elīna Primaka

KAD TU UZSĀKI SAVU “PĀREJU”? KĀ TAS BIJA? KO TU DARĪJI?

ENDRJŪ: Tā kā šobrīd esmu tajā posmā, kas zināms kā “sociālā pāreja” un joprojām gaidu, kad nokārtošu vajadzīgos medicīniskos testus, lai saņemtu nepieciešamos hormonus un citas lietas, tad īsti nevaru atbildēt uz šo jautājumu.

ASELS: Medicīniski – es to drīzumā uzsākšu. Es izpildīju dažādus testus un esmu jau ieplānojis vizīti pie ārsta. Sociāli – es sāku 2016. gada septembrī. Sākumā tas bija ļoti neērti, jo es nezināju, kā cilvēki reaģēs. Pārsteidzošā kārtā, reakcijas bija ļoti labas pat no profesoriem augstskolā. Tur man ir liela atbalsta sistēma, īstenībā – universitāte ir tā vieta, kur es izjūtu vislielāko atbalstu.

Universitāte palīdz sakarā ar vārda maiņu dažādos skolas dokumentos, viņi sazinās ar pasniedzējiem par šo jautājumu. Universitātei ir ar likumu noteikts izturēties pret mani saskaņā ar manu identitāti un izvēlētajiem vietniekvārdiem.

SABIEDRĪBĀ, KURĀ TIK DAUDZ CILVĒKU SEVI IDENTIFICĒ KĀ CIS-PERSONU (angļu val.: cis-gender), KĀ TU JŪTIES KĀ TRANS-PERSONA?

ASELS: Es ļoti konkrēti apzinos, ka mana pieredze ir ļoti atšķirīga no tiem, cilvēkiem, kuri sevi identificē kā “cis”. Tomēr – es nejūtos, ka “trans” mani definē vai ierobežo. Tas nav kaut kas tāds, par ko es daudz domātu, ja vien situācija man neliek par to domāt. Parasti tas ir mirkļos, kad kāds “sajauc” manu dzimumu (angļu val.: misgenders) vai izturās pret mani slikti, jo esmu “trans”.

Es nejūtos īpaši, tāpēc, ka esmu “trans”. Es jūtos kā Asels – kāds, kuram ir gadījies būt “trans”, kāds, kuram ir gadījies piedzimt ar zilām acīm.

ENDRJŪ: Jāsaka, ka man kā trans-puisim dzīvot demokrātiskā un atvērtā valstī (red. Spānijā), nemaz nav tik sarežģīti. Kad ir izpildīts minimums, ko sauc par “cis passing” (red. mirklis, kad kāds vairs “nejauc” tavu dzimumu ), viss, ko tu dari ir saistīts ar sociālo privilēģiju iegūšanu.

Taisnība – birokrātisku iemeslu un likumdošanas dēļ manā valstī ir iespēja iekulties nepatikšanās, piemēram, kad kāds apšauba, vai mani personu apliecinošie dokumenti nav viltoti vai “iznākšana no skapja” priekšniekam, jo ir bail zaudēt darbu, bet daudz mazāka iespējamība, ka kāds uz ielas tev uzbrauks, ja esi, piemēram, trans-meitene.

Vislielākā problēma ir nezināšana un aprobežotība. Cilvēki, kuri neko nezina par trans-personām kā daļu no realitātes un kuri ir pilni ar aizspriedumiem un maldīgiem priekšstatiem par mums mediju dēļ. Cilvēki, kuri uzskata, ka viņiem ir tiesības nosodīt, uzdodot intīmus jautājumus vai arī, kuri nepieņem tavu identitāti tikai tāpēc, ka neesi cis-persona. Lietas, kuras varētu atrisināt, ja arī izglītībā būtu ar LGBT lietām saistītu jautājumu apspriešana.

KĀ TU RAKSTUROTU SAVAS DZIMUMA IZPAUSMES (angļu val.: gender expression)? KĀ TĀS IR CITĀDAS NO TĀ, KĀDAS TĀS BIJA PIRMS ŠĪM PĀRMAIŅĀM?

ENDRJŪ: Šķiet, ka mana dzimuma izpausme ir diezgan androgēna. Es nezinu. Laikam diezgan konkrēta-dzimuma-neapstiprinoša (no angļu val.: gender non-conforming), tas arī viss. Es neesmu vēl pagaidām uzsācis pilnu “transformāciju”, bet domāju, ka dzimuma izpausme kļuva atbrīvotāka tajā mirklī, kad apzinājos – esmu trans-persona. Es izgāju cauri tam drausmīgajam nolieguma posmam tieši pirms šī notikuma, centos pieturēties pie tradicionāli sievišķīgajām dzimuma izpausmēm, tas man nodarīja lielāku kaitējumu, runājot tieši par mentālo stabilitāti. Man šķiet, ka tagad es vienkārši pēkšņi sāku būt mazāk nobijies būt es pats.

ASELS projekta InterACTive Colors video filmēšanas procesā. Foto: Elīna Primaka

ASELS:

Lai gan esmu puisis, mana dzimuma izpausme ir ļoti sievišķīga. Man ir ne tikai sievišķīgas manieres, bet man arī pašam patīk tās lietas, ko tradicionāli saista ar sievišķību.

Pirms “iznākšanas no skapja” un visām pārmaiņām, man arī patika, bet tad es jutos ierobežots un piespiests tādas nēsāt, lietot. Tagad, kad esmu ticis pats skaidrībā ar jautājumiem, kas saistīti ar manu identitāti, man joprojām patīk šīs lietas, bet tagad tas ir tā dabiski un pat atbrīvojoši. Nekas diži daudz nav mainījies – tagad es valkāju vairāk vīrišķīgu apģērbu, bet tas liekas tik daudz reižu labāk.

KAS, TAVUPRĀT, IR “ĪSTS VĪRIETIS”?

ASELS: Tas ir kāds, kurš sevi identificē kā vīrieti. Nav jābūt “cis”, “trans” vai jāuzvedas kādā vienā noteiktā veidā.

VAI TU APSKAUD TOS, KURIEM IR DZIMUMLOCEKĻI (angļu val.: penis envy)?

ASELS: Nē. Ir daudz lietu, ko gribētu savā izskatā mainīt, bet šī nav viena no tām lietām. Pieņemu, ka būtu vieglāk atrast partneri, kad runa ir par seksu – diemžēl, ir ļoti daudz cilvēku, kuri nejūtas ērti nodarboties ar seksu ar kādu, kurš ir trans-persona. Bet tie ir atsevišķi gadījumi, svarīgi ir tas, kā es jūtos. Nedomāju, ka tas kaut ko ļoti mainītu manā dzīvē, jo

es jūtos pārliecināts par saviem dzimumorgāniem un, par laimi, cilvēki neiet un neskatās, kas man ir biksēs.

ENDRJŪ: Ne tādā tiešā veidā. Ņemot vērtā, ka operācijas, kas ir nepieciešamas, lai teorētiski atbrīvotos no šīs “skaudības”, joprojām ir ļoti sarežģītas, es saskatu ģenitālijas vairāk kā tādu bioloģisku faktu, kas nekādā veidā neietekmē manu identitāti. Varbūt tāpēc, ka pretēji sekundārajiem dzimumorgāniem, piemēram, krūtīm, dzimumloceklis ir kaut kas daudz intīmāks.

VAI TU JŪTIES KOMFORTABLI SAVĀ ĶERMENĪ?

ENDRJŪ: Nē. Es cīnos ar ķermeņa disforiju (angļu val.: body dysphoria) gandrīz katru dienu.  

ASELS: Ķermenī kā kopumā es jūtos ērti. Ir dažas daļas, kas liek man justies nekomfortabli, un ar tām es daru to, ko varu, bet es neienīstu “kopīgo bildi”. Es zinu, ka ir lietas, ko laika gaitā varu izmainīt, nekas nav bezcerīgs. Es gribu domāt par savu ķermeni kā par savu māju, nevis kā par cietumu.

KĀ UN VAI ŠĪS PĀRMAIŅAS IETEKMĒJA TAVU SEKSUALITĀTI?

ASELS: Man vēl nav uzsākta medicīniskā pāreja, bet mana sociālā pāreja ir atstājusi lielu iespaidu uz manu seksualitāti. Kad es nonācu skaidrībā pats ar savu “vīrišķīgo pusi”, es arī nonācu skaidrībā par to, kādi ir mani uzskati par vīrišķību kopumā.

Būt vīrietim, kuram patīk citi vīrieši, ir sarežģīti, un tas ir vēl sarežģītāk tajā mirklī, kad esi trans-persona. Vai es esmu gana “vīrietis”, lai sauktu sevi par geju? Vai esmu pietiekami “gejs” citiem vīriešiem?

Vai es vispār patikšu vīriešiem? Tie ir jautājumi, kas joprojām ir galvā, pat ja esmu pašpārliecināts par sevi. Spēja brīvi pateikt, ka esmu vīrietis man ļāva arī brīvi pateikt, ka man patīk citi vīrieši.

KĀDA IR SITUĀCIJA AR RANDIŅIEM UN IEPAZĪŠANOS, KAD ESI TRANS-PERSONA?

ASELS: Diezgan ierobežojoša. Nav tik daudz iespēju vai vienkārši drošu vietu (angļu val. safe spaces), kur to darīt. Pirms es dodos uz satikšanos, man ir noteikti jāpārliecinās par savu drošību, tāpēc, ka es to nevaru darīt ar jebkuru.

ENDRJŪ: Situācija ir daudz sarežģītāka nekā cilvēkiem, kuri sevi identificē kā “cis”. Pat tad, ja meklē partneri tikai romantiskām attiecībām, ir grūti zināt, kur būs tā robeža, līdz kurai partneris sapratīs un atbalstīs tevi dažādās situācijās, kas var notikt. Un noteikti ir jāņem vērā izplatītie mīti un aizspriedumi, kas ir saistīti ar trans-personām.

Cilvēkiem ir tik daudz aizspriedumu, un tā ir milzīga problēma. Tāpēc nav pārsteigums, ka beigās daudzas trans-personas veido attiecības ar citām trans-personām.

ENDRJŪ (trešais no kreisās puses) kopā ar komandas biedriem projektā InterACTive Colors. Foto: Elīna Primaka

VAI TU ŠOBRĪD IZJŪTI KĀDAS ĪPAŠAS PRIVILĒĢIJAS, SALĪDZINOT AR LAIKU, PIRMS TAVĀM PĀRMAIŅĀM?

ENDRJŪ: Kā kāds, kurš nav uzsācis hormonu terapiju un kurš tikai aptuveni atbilst kaut kādām cis-normām par to, kādam ir jāizskatās puisim, es nejūtos nekādā veidā vairāk privileģēts. No otras puses, es apzinos privilēģijas, ko iegūšu līdz ar nākošajiem soļiem savā dzimumu maiņas procesā. Tomēr vēlos pieminēt dažus punktus – šobrīd daudz mazāk saskaros ar tā saukto cat-calling un uzmākšanos uz ielas nekā tas bija agrāk. Man ir vieglāk izklāstīt savu viedokli un nebūt pārtrauktam no kolēģu vai pasniedzēju puses. Tagad cilvēki ir daudz mazāk pārsteigti, kad runāju par savām agresijas problēmām, nekā tas bija agrāk, kā arī daudz atklātāk ir pieņemts fakts, ka esmu diezgan kareivīgs, kad notiek diskusijas par politiku vai jebkuru citu tēmu.

ASELS: Kad svešinieki nezinot pieņem, kad esmu vīrietis, es jūtos, ka mani respektē vairāk nekā tajos mirkļos, kad kāds ir pieņēmis, ka esmu sieviete. Nav nozīmēs, vai esi “cis” vai “trans” – diemžēl, cilvēki vienmēr vairāk respektēs vīriešus nekā sievietes.

Es atceros, kad “iznācu no skapja” savai skolotājai, viņa man atbildēja, ka es neesmu trans-persona, man vienkārši griboties tās privilēģijas, kas ir vīriešiem mūsu sabiedrībā.

Protams, ka tā nav taisnība. Kas ir taisnība – vīriešiem ir lielākas privilēģijas nekā sievietēm, pat ja viņi ir trans-vīrieši.

KĀDS IR TAVS VĒSTĪJUMS, NOVĒLĒJUMS CITIEM JAUNIEŠIEM, KURI SEVI IDENTIFICĒ KĀ TRANS-PERSONAS?

ASELS: Zini, kas tev ir jādara, lai justos droši un laimīgi, un nebaidies to darīt. Tava dzīve ir tava un tu izvēlies, kā to dzīvot. Tev nav jāatbild uz citu cilvēku negativitāti, ja viņiem tas nepatīk, ko dari. Padari sevi par savu prioritāti. Nebaidies jautāt pēc palīdzības un atbalsta. Un turpini iesākto. Es zinu, ka tas ir grūts un biedējošs ceļš, bet tu to vari izdarīt, galamērķis ir tik skaists un mierpilns, ka, es apsolu, tu to nenožēlosi.

ENDRJŪ: Nesteidzies. Dari visu savā tempā. Tev nav jāiet cauri dzimuma maiņai, ja to nevēlies. Tev nav aktīvi jāpiedalās kopīgā cīņā, ja tevi tas satrauc un liek uzjust trauksmi. Rūpējies par sevi, atbalsti citus un veido drošu vidi sev apkārt, kur ikviens var atrast savu individualitāti.

Informē, izjauc, izveido!

Autore: Ilze Ozola *interviju angļu valodā lasi šeit