Attēls: www.imdb.com

Filmas reklāmas plakāts, kas Apvienotās Karalistes publiku aicināja atvērt prātus un arī visu citu. Šo filmu es pirmo reizi noskatījos sen atpakaļ – 2006. gada Baltijas Pērles programmas iedvesmota. Kopš tā laika šī ir viena no manam “pārbaudes” filmām, un es to iesaku noskatīties cilvēkiem, kas tuvojas manam “iekšējam lokam”. Ja viņu atsauksmes ir pozitīvas, es izsniedzu biedra karti.

Shortbus arhitektūra šobrid liekas nolietota, taču reiz bija traki modīga (skat. Pulp Fiction (1994), Amores Perros (2000), 21 Grams (2003), Crash (2004), Babel (2006), Crossing Over (2009)): it ka nesaistītu cilvēku dzīves, kas beigu beigās tomēr – ak, pārsteigums! – ir saistītas*. Vide: Ņujorka pēc 11. septembra. Un sižets, bet, protams, balstās mīlas, laimes un jēgas meklējumos. Tik tālu viss it kā tipiski, taču…

Galvenā filmas varoņu “saistviela” ir Shortbus – pagrīdes mākslas un (ļoti brīvas) mīlas salons. Turklāt, šī vieta nav pat izdomāta. Pieņemot, ka Tu nesarksti un nebālē kontaktā ar atklātām seksa ainām, Shortbus piedāvā tos pašus mūžīgos stāstus, kas tipiski romantiskajām komēdijām – uzbužinātus un pielāgotus -, to postmodernajam kontekstam. Seksa ainas, kas padara Shortbus visnotaļ, nepiemērotu senioru seansam, pilda dubultu funkciju.

Pirmā, protams, ir skandāls un apzināta provokācija, jautājot, kur ir kino kā žanra robežas. Otra ir krietni interesantāka, jo rāda, ka sekss un tā atainošana nav saistīts ar erotiku.

Vai pornogrāfiju.

Shortbus ir pilna ar seksuālām ainām, taču tās nav domātas skatītāju kairināšanai. Līdzigi kā ap-seksu-bez-seksa komēdijas no pavisam cita plaukta (skat. amerikāņu pīrāgus, u.c.), šajā filmā seksualitātes izpausmes kalpo citiem mērķiem.

Attēls: www.imdb.com

Shortbus sižets mūs ved cauri klasiskam atbrīvošanās stāstam. Un tieši šajā pretrunā ir filmas skaistums: atkailināt (gan tiešā, gan pārnestā nozīmē!) it kā pašus seksuāli atbrīvotākos un saredzēt, ka pat viņiem līdz veselīgai seksualitātei (t.i., seksam baudas meklējumos, nevis tā instrumentalizētai versijai, kas kalpo citiem mērķiem) vēl tāls ceļš ejams.

Tieši tāpēc Shortbus ir lieliska iespēja uzsākt sarunu par radikāli pozitīvu pieeju seksualitātei. Tā atgādina, ka par spīti gudrām runām, izglītojošām grāmatām un vislabākajiem nodomiem mūsu galvas ir pilnas ar toksiskiem tarakāniem par to, kā vajag, ar ko un kāpēc. Un atbrīvošanās no tiem ir ilgs process bez garantijām.

Papildus zelta zvaigznīte Shortbus tiek par soundtreku, jo sevišķi skaisti smeldzīgo un genderbending (vismaz mūzikā) Skotu Metjūsu (Scott Matthew). Ja gribi paklausīties klusu anarhiju un rotaļas ar normām, sameklē viņa albumu Unlearned. Tajā Scott reinterpetē tādus radio hitus kā I Wanna Dance With Somebody, Love Will Tear Us Apart un I Don’t Want To Talk About It

P.S. * Sevišķa vieta šajā sarakstā pienākas I Heart Huckabees (2004), kas kļuva par memi ar savu sedziņas metaforu par to, cik ļoti mēs visi esam saistīti: “This is me, this is you, and over here, this is the Eiffel Tower, right, it’s Paris!”

Attēls: www.imdb.com

 

Autore: Luīze Ratniece, @_uize