Četras jaunās vecmātes dalās ar savu pieredzi savā darba ikdienā, par to, kas ir grūtākais, kas visatalgojošākais, un kas – visbiedējošākais.

Kas Tevi pamudināja sākt mācīties par vecmāti?

KARĪNA: Jau, kad radās apziņa pamatskolā, vienmēr iekšēji zināju, ka strādāšu veslības aprūpes jomā, jo jau tad radu prieku, rūpējoties par līdzcilvēkiem. Ap vidusskolas vecumu vienkārši zināju, ka būšu vecmāte. To sajūtu grūti izskaidrot. Tu zini un viss. Mācoties 12. klasē, pieteicos Rīgas Dzemdību nama rīkotajās Ēnu dienās. Toreiz nokļuvu operāciju zālē, bija iespēja skatīties, kā notiek ķeizargrieziens. Tas šķita aizraujoši un vēl vairāk apstiprināja manu iekšējo sajūtu. Līdz ar ko vidusskolā apzināti vairāk mācījos priekšmetus, kuri bija nepieciešami iestājeksāmieniem unviersitātē.

GUNA: Viss notika tā, kā tam bija jānotiek. Šķiet, ka nejauši, tomēr notikumi, cilvēki un iekšējā sajūta lika pēdējā dienā iesniegt dokumentus koledžā un izvēlēties tieši šo profesiju nevis studēt ekonomiku vai apgūt pirmskolas skolotājas amatu.

JOANNA: Personīgais ceļš uz šo profesiju nebija tas “taisnākais” – līdz sāku mācīties par vecmāti jau biju paguvusi ievingrināt roku citās jomās, tomēr visam cauri vijās vēlme palīdzēt cilvēkiem, atbalstot svarīgos dzīves mirkļos un sniedzot vērtīgas zināšanas. Cik sevi atceros, sievietes (un īpaši grūtnieces) manī vienmēr izraisījušas apbrīnu.

ANNA: Profesijas izvēle pēc skolas beigām, manuprāt, daudziem jauniešiem ir saspringts dzīves posms kurā no visa plašā interešu loka jāizvēlas kaut kas viens. Arī es biju no tiem, kas profesijas izvēli nomainīja vairākas reizes mācoties skolā. Pārliecību par šīs profesijas izvēli ieguvu 11.klases ‘’Ēnu dienas’’ pasākumā, kuru laikā ēnoju vecmātes ‘’Rīgas Dzemdību nams’’ dzemdību centrā. Emocijas, pirmie iespaidi bija tik saviļņojoši, ka vairs nešaustījos ne mirkli par savu profesijas izvēli. Noteikti  liels pamudinājums bija arī personīgā interese par to kā sieviete transformējas 9 mēnešu laikā, kas viņu sagaida, kā attīstās bērniņš, kā norit pašas dzemdības.

Kas ir tās iezīmes, kuras būtu nepieciešamas, lai kļūtu par labu vecmāti?

KARĪNA: Noteikti empātija, jo vecmātei ir jāspēj sajust sieviete, lai spētu viņu pietiekami emocionāli atbalstīt un visādi citādi palīdzēt. Vecmātei ir jābūt iejūtīgai pret jebkuru sievieti. Arī šī īpašība, manuprāt, palīdz nodibināt saikni ar sievieti un ir svarīga atbalsta sniegšanā. Katras sievietes grūtniecība ir īpaša, un vecmātes uzdevums ir to pieņemt un izturēties cieņpilni. Nenoliedzami vecmātei ir jābūt arī fleksiblai. Gan fiziski, gan lēmumu pieņemšanā. Ja runājam par dzemdībām, tās ir neprognozējamas, tāpēc jābūt gatavai uz straujiem situācijas pavērsieniem un jāpielāgojas tiem. Kā arī, viennozīmīgi, pacietība. Darbā ar cilvēkiem tā vienmēr ir svarīga. Jo īpaši dzemdību zālē.

GUNA: Vissvarīgākais, manuprāt, ir mīlestība pret darbu. Jebkurā amatā atrodoties tu esi labs, ja tu to dari no tīras sirds un ar patiku, nevis tikai lai nopelnītu iztikas līdzekļus. Tieši vecmātībā ļoti svarīgas īpašības ir arī  pacietība, empātija, kā arī spēja ātri reaģēt un neapjukt panikā.

JOANNA: Kā jau jebkurā profesijā, kur jāstrādā ar cilvēkiem, ļoti svarīgas ir saskarsmes iemaņas un spēja ne tikai klausīties, bet arī sadzirdēt cilvēkus. Empātija, sirsnīgums, patiesums, spēja pielāgoties un pieņemt cilvēkus tādus, kādi viņi ir, manuprāt, ir ļoti svarīgas iezīmes, kas palīdz ikdienas darbos. Noteikti jāmin arī sevis izpratne, lai laikus spētu parūpēties par sevi un neizdegtu.

ANNA:Viennozīmīgi nepieciešama liela cilvēku mīlestība, empātija, pieņemšana, stereotipu nolikšana vistālākajā stūrī. Vecmāte ir blakus sievietei un visai ģimenei. Sniedz sievietei piemērotāko veselības aprūpi, bet ne tikai. Vecmāte sniedz tāpat lielu emocionālu atbalstu, dalās zināšanās, un ir klātesoša vienā no skaistākajiem, ģimenei atmiņā paliekošākajiem, dzīves posmiem. Tāpat vecmāte uzņemas lielu atbildību ne tikai par sievietes, bet arī par bērna veselību. Tāpēc šī profesijas izvēle prasa arī nemitīgu zināšanu atjaunošanu un papildināšanu, balstoties uz zinātnisko literatūru, jaunākajiem pētījumiem.

Kuri vecmātes darba aspekti, tavuprāt, būs visgrūtākie, un kuri visatalgojošākie?

KARĪNA: Manuprāt, visgrūtākais šajā darbā ir būt blakus ģimenei, kura ir zaudējusi savu bērniņu. Šie brīži vienmēr ir skumji. Vienmēr jūtu līdzi. Protams, ir jāprot nolikt robežas, lai ‘’neieietu’’ pārdzīvojumos par daudz, taču mēs esam tikai cilvēki, un just līdzi ir cilvēcīgi. Vēl viens no grūtajiem aspektiem ir garās darba stundas. Atalgojošākie brīži noteikti ir tie, ja izdodas sievietei palīdzēt gan ar padomu, gan praktiski. Protams, arī, ja sievietei izdodas piedzīvot dzemdības, kuras viņa ir izsapņojusi. Vienmēr aizkustinoši ir redzēt, kad tēti dzemdībās apraudas. Ir liels gods un pat privilēģija būt par atbalstu ģimenēm.

GUNA: Visgrūtāk, šķiet ir neizdegt, nenest darbu un pārdzīvojumus uz mājām un, protams, nakts maiņas, kas ietekmē miega kvalitāti, tātad arī pašsajūtu. Visatalgojošākie ir “paldies” vārdi, kuri patiesi nāk no sirds. Bez šaubām arī vecāku prieka asaras un smaidi, kuri pavelk līdzi.

JOANNA: Sākumā minēšu nemitīgo saskarsmi ar sievietēm un viņu ģimenēm – priekš manis tā ir gan svētība, gan lāsts vienlaikus. Iespēja palīdzēt cilvēkiem rada neizsakāmu prieku un gandarījuma sajūtu, bet tas prasa arī ļoti nopietnus iekšējos resursus, lai viss noritētu pēc iespējas labāk, bez pārpratumiem un aizvainojumiem. No grūtajiem aspektiem vēl minēšu salīdzinoši augsto stresa līmeni un 24 stundu maiņas, kas raksturīgas darbam dzemdību nodaļā, un, protams, smaga zaudējuma gadījumus. Lielākoties vecmātes darbs tomēr ir ļoti emocionāli atalgojošs – sākot ar bērniņa nākšanu pasaulē un iespēju pieredzēt šo brīnumu, beidzot ar tik ļoti vērtīgo zināšanu sniegšanu par sievietes veselību jebkurā viņas dzīves posmā.

ANNA: Emocionāli grūti brīži, protams, ir brīdis kad ģimene uzzin, ka ir pazaudējusi bērniņu. Neatkarīgi no tā cik grūtniecības nedēļās tas ir. Pēc šādām darba dienām, kad esi bijis tam pavisam tuvu, bijis emocionālā atbalsta sniedzējs – tas prasa arī pašai atjaunot sevī iekšējās rezerves. Visatalgojošākie momenti ir smaidīgas mammas, jauno tētu laimes asaras, veseli bērniņi un ‘’paldies’’ vārdi.

Kā tu raksturotu emocionālo aspektu vecmātes darbā?

KARĪNA: Vecmātes darbs emocionāli prasa milzīgus iekšējos resursus, neskatoties uz to, cik daudz prieka un gandarījuma tas rada. Nākas saskarties ar visdažādākajām emocijām, sajūtām. Tāpēc ir svarīgi atcerēties un rūpēties par sevi, lai ilgtermiņā neizdegtu.

GUNA: Strādāju salīdzinoši nesen tāpēc emocijas un pārdzīvojumi plūst līdzi notikumiem. Kaut gan svarīga ir empātija, tomēr ar laiku ir jāiemācās sevi emocionāli pasargāt.

JOANNA: Emocionālais aspekts ir neatņemama vecmātes profesijas sastāvdaļa, tieši tāpat kā starppersonu saskarsme. Varētu teikt, ka veidojas emocionālā saskarsme, kur notiek pastāvīga emociju apmaiņa, īpaši neiegrožojot sevi (pieklājības robežās, protams). Manuprāt, barjerām un atsvešinātībai šajā jomā ir ļoti grūti pastāvēt, ar tām darbs rit uz priekšu gausāk un gala rezultāts gan sievetei un viņas ģimenei, gan vecmātei ir mazāk priecējošs.

ANNA: Šis darbs ir emocionāli piepildošs, bet arī prasa lielu atbildību. Ikdienā sastopos gan ar laimes momentiem, prieka brīžiem, gan sērām un lieliem pārdzīvojumiem. Darbs ar cilvēkiem vienmēr nes līdzi lielu emociju gammu

Pastāsti vairāk par vecmātes apmācībām – kas tev patika visvairāk?

KARĪNA: Absolvēju Rīgas Stradiņa universitāti. Studijas nebija vieglas, taču tās bija daudzpusīgas un aizraujošas. Visvairāk man patika tieši prakses un nodarbības ar pacientiem. Tieši tad vislabāk varēja mācīties gan komunikāciju, gan praktiskās nodarbes, piemēram, to pašu vēnu punkciju, arī konsultēt jaunās māmiņas zīdīšanas jautājumos. Baudīju katru praksi un devos uz maiņām ar lielu interesi.

GUNA: Mācoties koledžā visvairāk aizrāva tas, ka mums bija iespēja apmeklēt un praktiski darboties dažādās slimnīcās un privātpraksēs, kas ietvēra ne tikai dzemdniecību, bet arī ķirurģiju, traumatoloģiju, pediatriju.

JOANNA: Tas, kas palicis atmiņā, ir zināšanu lietderīgums. Gandrīz viss augstskolā apgūtais ir veiksmīgi pielietojams profesionālajā dzīvē.

ANNA: Par vecmāti esmu studējusi ‘’Rīgas Stradiņa universitātē’’, četru gadu programmā. Viss vairāk man patika praktiskās nodarbības. Atreanimējām lelli, spēlējām lomu spēles, vairākas praktiskās nodarbības notika pie pacientiem slimnīcās, tāpat neizpalika morga apmeklējums. No studiju laikiem atmiņā paliks arī iepazītie kolēģi, bet viss gaidītākais un saviļņojošākais brīdis, protams, bija iespēja pirmo reizi pieņemt dzemdības vienai pašai. Visa mācību procesa laikā iegūsti gan vispārējās medicīniskās zināšanas, gan padziļinātas zināšanas dzemdniecībā.

Kas ir tas, no kā tu visvairāk baidies vecmātes darbā?

KARĪNA: Domāju, kā vairākums vecmāšu, baidos no neveiksmīgiem un letāliem dzemdību iznākumiem. Taču, esot šajā profesijā, ar to ir jārēķinās. Ir jāpieņem, ka arī nāve ir neatņemama mūsu dzīves sastāvdaļa.

GUNA: Es baidos no nezināmā, vēl nepieredzētā, no brīžiem, kad skatiens skatienu nesatver…

JOANNA: Manas lielākās bailes, pie kurām jāstrādā ne tikai profesionālajā, bet visās dzīves jomās, ir kļūdīties. Tas ir cilvēciski un saprotami, bet, profesionāli raugoties, – biedējoši. Atbilde šīm bailēm ir pastāvīga sevis pilnveidošana un mācīšanās.

ANNA: Noteikti no dzemdībām ar neveiksmīgu iznākumu. Tad rodas jautājums – kāpēc? Noteikti nevēlētos arī ar savu viedokli ietekmēt kādu sievietes pārliecību par sevi.

Kāds ir tavs mērķis, strādājot šajā profesijā?

KARĪNA: Mans mērķis ir veicināt sieviešu seksuālo un reproduktīvo veselību. Izglītot pacientus. Kopumā – piedalīties Latvijas veselības aprūpes uzlabošanā. Vēlos palīdzēt sievietēm piedzīvot izsapņotās dzemdības. Būt līdzās gan sēru, gan prieka brīžos.  Atbalstīt. Iedvesmot.

GUNA: Es nesāku mācīties ar mērķi. Tas vienkārši likās kaut kas maģisks un skaists, sevis piepildījums. Toties tagad es strādāju vairāk citiem, nevis sev. Mans mērķis ir vienkārši būt. Būt blakus, palīdzēt, iedrošināt, uzklausīt. Būt labākajai sevis versijai vecmātībā.

JOANNA: Iedrošināt, atbalstīt un rūpēties par sievietēm, tādējādi radot veselīgāku vidi visiem.

ANNA: Sniegt kvalitatīvu uz pacienti vērstu veselības aprūpi. Būt pacientes uzticamības, atbalsta persona, veidot stipru sadarbību, lai sieviete jūtas atbalstīta gan grūtniecības, gan pēcdzemdību posmā. Bet ilgtermiņa mērķis ir nepārtraukti augt savās zināšanās un pieredzē, lai spētu izglītot pēc iespējas vairāk sieviešu ar veselību saistītos  jautājumos, kopumā uzlabojot Latvijas sieviešu veselību.