Kad mani pirmo reizi iepazīstināja ar kontracepcijas riņķi, mana pirmā domā bija: “What the hell? Tu paņem gumijas štruntiņu un tas ir jābāž iekšā TUR, un tas pasargā no grūtniecības?”. Pēc tam es atcerējos, ka tad, kad 11 gadu vecumā mani iepazīstināja ar mēnešreižu higiēnas piederumiem, tai skaitā ar tamponiem, mana reakcija bija līdzīga: “Kas par mārrutkiem? Tu paņem to balto vates nieciņu ar diegu galā, un tas ir jābāž TUR, un tā savākt mēnešreižu asinis?”.

Pieaugot es sapratu, ka, jā, vagīnā bāž vēl šo to, un, ja starp šīm dažām lietām ir arī vīrieša dzimumloceklis, tad, lai izsargātos no nevēlamas grūtniecības, TUR var ielikt arī šo kontracepcijas riņķīti.

attēls: alamy.com
attēls: alamy.com
Kontracepcijas jeb vaginālais riņķītis ir gumijas riņķis, kas satur divu hormonu, estrogēna un progestagēna, kombināciju. Tā iedarbība ir līdzīga kombinētās orālās kontracepcijas (jeb hormonālajām) tabletēm – tas novērš ovulāciju un sabiezina dzemdes kakla gļotas, apgrūtinot spermas iekļūšanu makstī.

Riņķītis ir aptuveni 5 cm plats gumijas riņķītis, tā darbības laiks ir 3 nedēļas. Meitene pati to ievieto makstī, un pēc trīs nedēļām to ņem ārā. Nedēļu ir pārtraukums, šajā laikā ir mēnešreizes, un pēc tās ievieto jaunu riņķīti.

 

Savā pieredzē par kontracepcijas riņķīša lietošanu dalās Lauma:

“Es par riņķīti uzzināju, kad devos pie ginekologa, lai izvēlētos sev piemērotāko izsargāšanās metodi. Mēs ar draugu (nu jau vīru) bijām kopā jau kādu laiciņu, un prezervatīvu lietošana sāka nogurdināt, un arī spontānos kaisles brīžos gribējās saglabāt drošības sajūtu. Ginekoloģe izstāstīja par vairākām hormonālajām metodēm. Par tabletēm man uzreiz bija skaidrs, ka tās es nevēlos, jo esmu diezgan aizmāršīga, un es noteikti aizmirstu viņas noteiktajā laikā iedzert.

attēls: alamy.com
attēls: alamy.com

Spirāle nebija man piemērota, jo nebiju vēl dzemdējusi. Tālāk bija izvēle starp hormonālo riņķīti un hormonālo plāksteri. Plāksteri bija jāmaina katru nedēļu, un tie bija jālīmē uz ķermeņa. Bija tieši vasara, un domāju, ka es negribētu, lai apkārtējiem būtu redzami mans plāksteris, tāpēc šo metodi arī neizvēlējos. Ar ārstu vēl parunājoties, palikām pie maksts riņķīša.

Man patika, ka tas bija jāieliek vienu reizi 3 nedēļās, un šajā laikā ne par ko citu vairs nebija jāuztraucas. Vienīgi uzliku telefonā atgādinājumu, kad tas ir jāņem ārā.

No sākuma ar ielikšanu bija nedaudz grūti, bet diezgan ātri piešāvos un tas nekādas problēmas vairs nesagādāja. Mīlēšanās laikā draugs neko nejuta, un viņam tas netraucēja, viņš pat priecājās, ka var beidzot to darīt bez prezervatīva. Pāris reizes gan gadījās, ka dzimumakta laikā riņķis palika uz viņa draudziņa. Tad mēs pasmējāmies, es ieliku to atpakaļ un pēc tam turpinājām.

Šobrīd, pēc dēliņa piedzimšanas, kad būs atkal jāizvēlas kāda izsargāšanās metode, es, visticamāk, izvēlētos spirāli, taču maksts riņķītis man patika ar to, ka bija piemērots man kā aizmāršīgai meitenei, un par to vajadzēja atcerēties tikai pāris reizes mēnesī.”

Riņķītim, tāpat kā jebkurai hormonālās kontracepcijas metodei, ir nepieciešama recepte, un to izsniedz ginekologs, pie reizes arī izstāstot par tā lietošanu.

Autore: Rita Kubuliņa