Es eju pa ielu vai braucu ar velosipēdu, sēžu darbā vai stāvu autobusā. Teorētiski – visos šajos gadījumos man kaut kas ir mugurā un kāds mani redz. Šis kāds redz to, ko es rādu. Bet vai to, ko es rādu, spēj uztvert arī apkārtējie? Vai viņi zina, kas patiesībā ir apakšā – kāda es esmu?

Projektā Style Like You – What’s underneath, ir  izcelts katra cilvēka unikālais stils un soli pa solim atklāts cilvēka kailums, uzsverot, ka

stils nav tikai drēbes, ko valkājam.

Dažādi cilvēki, dažādi stāsti. Stāsts par tumšādainu puisi, kura āda nav pietiekami tumša un ar to pietiek, lai apkārtējie nepieņemtu to, kāds viņš ir. Stāsts par sievietes sadzīvošanu ar mastektomiju, stāsts par vardarbīgām attiecībām, stāsti par slēpšanos un atrašanos. Stāsti par ceļu pie sevis un personības uzplaukšanu.
Intervijas atklāj un skatītājam parāda to spēku, kas radies neviltotā sevis pieņemšanā brīdī, kad cilvēks ir ļāvies un noņēmis savas aizsargkārtas un atklājies. Pirmkārt jau sev. Pēc tam – arī citiem. Iejutīšos intervējamā lomā un jautājumu pēc jautājuma „noģērbšu” arī kādas savas „drēbju” kārtas.
Kā es visbiežāk izskatos ikdienā. Attēls: personīgais arhīvs
Kā es visbiežāk izskatos ikdienā. Attēls: personīgais arhīvs

Pasaulē pastāv ierastais un vairumam ērtais, un pastāv arī neierastais. Kad vairums sastopas ar neierasto, tam vairs nav ērti. Uzsvars uz “tam”. Man ir tā dzīvē veicies, ka piederu dažādām cilvēku grupām, ar kurām vairumam nav ērti. Kā piemērus varu minēt to, ka ikdienā pārvietojos ar velosipēdu (pārfrāzējot Twitter manītu ziņu – “Velosipēdisti ir auni, kas kavē satiksmi, jo tie esot jāapbrauc ar līkumu.”), esmu vegāns (bijušā kolēģa jautājums:“Nu, un ko tad jūs – zāli ēdat vai?”), es esmu meitene un man patīk meitenes.

Tagad iztēlojies nazīti un dakšiņu, kas prasa koka irbulīšiem: “Un kurš no jums ir dakšiņa?”.

Šim visam pa virsu ir fakts, ka mamma, satiekot tēti, izveidoja tādu gēnu komplektu, ka dažreiz apkārtējie nevar saprast, vai es esmu puisis vai meitene. Peldbaseinā reizes divas man ir iedota puišu garderobes atslēdziņa. Omītes saviem mazbērniem ir teikušas: „Palaidīsim puisīti ar velosipēdu pa priekšu”. Ieraugot mani mazgājam rokas, dāmas apskatās vēlreiz, vai ir iegājušas īstajās labierīcībās.

Kāpēc tā notiek, tu varbūt vaicāsi. Ar savu izskatu es esmu es. Es izskatos pēc sevis. Gan T-kreklā un šortos, gan uzvelkot kreklu un žaketi iekuļos vienlīdz dīvainās situācijās. Nu, nav man rozā lentas matos. Vienīgās reizes, kas tiešām parāda, ka esmu sieviete, ir reizes, kad uzvelku tautas tērpu.

Tautas tērpa kurpes ir manas vienīgās kurpes ar papēdi. Tautas tērpa sarafāns ir mani vienīgie svārki skapī.

Tautas tērps vispār ir unikāls, jo, to uzvelkot, iztaisnojas mugura un pašapziņa uzkāpj debesīs. Bet vai tad man ir jāģērbjas citiem? Protams, ka, nē.

Kad es jūtos visvairāk ievainojama? Brīžos, kad jāiepazīstas ar jauniem cilvēkiem un es nezinu, vai tas būs veikli vai neveikli.
Vai es esmu kādā ziņā neapmierināta ar savu ķermeni? Vairs jau nē, bet pirms gadiem 15 gan man nebija skaidrs, kāpēc tas nevar būt tāds pats, kā visām citām meitenēm klasē, un sporta stundā komandā mani izvēlas pašu pēdējo vai arī – kāpēc man neder M izmēra apģērbs.
Kura ir mana mīļākā ķermeņa daļa? Plaukstas. Redzu tās bieži, tām patīk darīt, ar tām var sadoties rokās ar citu cilvēku. Bet frizieris teica, ka man esot skaists pakausis, lūk, īsts kompliments.
Kad es jūtos visskaistākā? Brīdī, kad sev pretī redzu kāda cita cilvēka smaidošas acis.
Atrašanās manā ķermenī ir labākā vieta, kur būt – kāpēc tā? Jo tik unikāls gēnu komplekts kā man, nav nevienam citam.

Ko tu atbildēsi sev?

Autore: Laura Šterna