Depresija – pēdējā laikā šķiet, ka šis vārds ir ieguvis teju vai nievājošu nozīmi, ko lieto pa labi un kreisi, aprakstot sliktu garastāvokli vai vienkārši neizdevušos dienu. Kas ir depresija? Kā tā izpaužas un kas var palīdzēt?

Depresija ir slimība, bet tā nepāriet pati no sevis. Tā nepazūd, ja aizej no studijām, nesatiec draugus un nelien ārā no zemsegu valstības nedēļām ilgi. Ir vairāki simptomi, kas var liecināt, ka nelūgtais viesis ir ieradies – ilgstoši slikts garastāvoklis, interešu trūkums, enerģijas izsīkums un apetītes zudums, – bet ne vienmēr šie simpomi apzīmē depresiju.

Katru gadu 10. oktobrī atzīmē Pasaules Garīgās veselības dienu, tāpēc, lai mudinātu cilvēkus rūpēties par sevi un sev tuvākajiem, būtiski ir lietas saukt īstajos vārdos. Ja garīgās saslimšanas mēs uztvērtu ar tikpat lielu nopietnību kā fiziskās saslimšanas (nē, tā NAV vājuma izrādīšana vai kaprīze), iespējams tas izglābtu simtiem un tūkstošiem Latvijas iedzīvotāju. Depresijai nav robežu, tā nešķiro pēc dzimuma, rases reliģiskās piederības vai politiskās pārliecības.

Matīsam (vārds ir mainīts) ir uzstādīta diagnoze “klīniskā depresija”, viņš dalās savā stāstā par savām attiecībām ar šo dzīvi izsūcošo slimību. “Pirmās reizes, kad es piefiksēju, ka kaut kas nav riktīgi, bija pirms kādiem diviem gadiem. Es dzīvoju Rīgā, kojās tajā brīdī. Sēdēju pirmajā stāvā uz palodzes un pīpēju, un domāju: “Bļe, varētu izlēkt pa logu ārā.” Ne no kurienes parādās tāda doma, ka varētu lekt un uztaisīt finišu tam pasākumam (savai dzīvei). Tajā brīdī tāds stresiņš parādījās, es sev prasīju: “Smadzenes, WTF, ko jūs darāt?”. Tad ir tas pirmais šoks, kad es sapratu – kaut kas nav kārtībā, es biju reāli nobijies.”

Kā stāsta Matīss, tad pēc šī vakara notikumiem, ir palicis nosacīti labāk, bet pēc kāda laika agresīvās un kontrolējošās domas ir atgriezušās: “O, varētu šim cilvēkam cirvi galvā atstāt!”  – man nav ne mazākās vēlmes to darīt, bet tā ideja liekas tik ikdienišķa, kā doma par paēšanu vai aiziešanu uz veikalu. Tā tas turpinājās visu vasaru, taču to periodu es atceros diezgan neskaidri.”

Attēls: unsplash.com

Atsevišķi notikumi vai darbības var saasināt esošās izjūtas un emocijas. Matīss stāsta, ka zinājis – tas nebūtu labākais, ko darīt, skatīties dokumentālo filmu par sērijveida slepkavām kopā ar draugiem. Filmu tomēr izlēmuši skatīties, bet visas filmas laiku viņa smadzenes nodarbinājis jautājums: “Vai es tiešām varētu kļūt par to cilvēku? Vai es arī varētu būt slepkava? ”. Šādas situācijas var būt kā iemesls uzmācīgām domām, kas riņķo pa galvu bez mitas. “Tajā brīdī man nebija ne mazākās nojausmas, kas ar mani notiek. Es nesapratu, kas tas tāds ir, kāpēc tas ar mani notiek un kas būs tālāk. Es jūtos kā pilnīgā miglā.

Un es taču nevaru tā vienkārši aiziet un kādam pastāstīt: “Klausies, baigā problēma. Man pēdējā laikā ir domas, ka es varētu kļūt par sērijveida slepkavu.”

Lēmumu par to, ka kaut kas lietas labā ir jādara, Matīss pieņēmis kādā vakarā, pēc tam, kad  burtiski izgrūdis no dzīvokļa savu tā laika partneri, jo uztraucies, ka varētu viņai nodarīt pāri. Galvā atkal kā ātrvilciens traukušās domas gan par savas, gan draudzenes dzīves beigšanu. “Nākamajā dienā es zvanīju psihoterapeitei, un viņa man saka: “Nu jā, es jūs varu pieņemt pēc mēneša”. Es viņai saku: Bet man vajag tagad. Pēc mēneša, iespējams, jums vairs nebūs, ko pieņemt.” Pēc mēneša, kas licies tik garš kā bezgalība, Matīss pirmo reizi apmeklēja ārstu, lai runātu par savu problēmu.

“Visu to periodu man bija sajūta, ka es zaudēju prātu, taču es ļoti aktīvi meklēju visādus risinājumus. Mana priekšrocība ir tā, ka man nekad nav tā: “Oi, man ir tik slikti, es neko nevaru izdarīt, lai to labotu.” Es vienmēr meklēju risinājumu. Es visu laiku kaut ko lasīju, skatījos, ko varētu darīt. Atceros, ka gāju skriet un vizualizēju, ka depresija ir kaut kas ārējs, no kā es skrienu prom. Tas bija veids, kā es sevi izklaidēju tajā brīdī.”

Ar depresiju ir tāda sajūta, ka es esmu vardarbīgās un toksiskās attiecībās pats ar savu prātu. It kā es būtu vienā telpā un nevarētu no tās tikt prom.

“Tā problēma ir tajā, ka no malas kāds varētu teikt: “Kas tad tur, vienkārši ej un baudi dzīvi!” Bet tā šaize ir tajā, ka man nebija gandarījuma, baudījuma no pilnīgi nekā. Tās aktivitātes, kas man kādreiz likās wow, zaibis, bija vienkārši meh. Par ko man personīgi sāpēja sirds bija tas, ka man pat visgaršīgākie ēdieni likās pretīgi, man nekas nekārojās. Man bija apnicis ēst, iegāju veikalā un man neko negribējās. Apmēram pusgadu es pavadīju ar sajūtu, ka es lēnām zaudēju prātu. Ik pa laikam cerēju, ka ar mani kaut kas varētu notikt, lai šis beigtos un es neizdarītu kādam ko sliktu. Tā ir sirreāla sajūta, kuru grūti aprakstīt vārdos.”

Iespējams, ka katrs no mums kādu reizi ir bijis nervozs vai uztraucies, bet lieta, kas nereti nāk ar depresiju pārī, ir paaugstināta trauksmes izjūta, panikas lēkmes. Matīss apraksta, ka arī šī sajūta nav viņam bijusi sveša: “Man, piemēram, bija tā, ka viens no nervu simptomiem bija tas, ka sirds sitās dīvaini. It kā sitas normāli kādu laiku, tad ir klusums uz diviem sitieniem, un tad sāk dauzīties. Es atceros savu pirmo panikas lēkmi, kas bija vēl pirms visa pārējā, par ko iepriekš stāstīju. Es gulēju gultā, mēģināju aizmigt un domās redzu, kā stāvu veikalā pie plaukta un nevaru izvēlēties, ko gribu pirkt. Liekas baigi stulbi, bet es nevaru tikt ārā no tās domas. Es (domās) tur stāvu un nevaru izlemt, un nevaru par neko citu padomāt. Tad ieiet tajā pašciklā, kad ir stress par to, ka nevar tikt ārā no tās domas, un tad vēl vairāk par to domā, un beigās jau ir tik liels stress, par to, ka streso, ka vienā brīdī saproti, ka tā ir full blown panikas lēkme. Es tajā brīdi nemaz nezināju, kas tas tāds ir. Man bija riktīgi smagi elpot, auksti sviedri, es viss trīcēju tajā brīdī.”

Attēls: unsplash.com

Matīss arī uzsver, ka nav vienas unikālas metodes, kas varētu palīdzēt visiem, kuriem ir depresija, bet tas nenozīmē, ka nevajag izmēģināt vairākas. Pirmais būtu runāt ar savu ģimenes ārstu vai psihologu, runāt par to, atzīt, ka problēma pastāv. Viņš dalās pieredzē, kas viņam palīdzējis tikt ārā no bedres un tukšuma sajūtas dzīvē: “Sāku saprast, ka psihoterapeits ir baigi cool, bet, ja es pats neko nevēlos mainīt un sev palīdzēt, tad neviens man nepalīdzēs. Es arī pirms tam biju meklējis risinājumus, bet tajā brīdī atklāju ko, kas man likās ļoti interesants, un tas bija stoicisms. Tā ir uz vērtībām balstīta praktiskā filozofija, kur tam, kā es jūtos, nav nozīmes. Strādāju ar to, kas man bija galvā, un viss bija kaut cik normāli.”

“Tajā laikā aktīvi strādāju arī savā pamatdarbā, un grūtības man sagādāja tas, ka līdzi depresijai nāca arī smaga prokrastinācija. Nevarēju saņemties izdarīt daudzas elementāras lietas. Pētot materiālus par stoicismu, es atradu viena no kognitīvas psiholoģijas pamatlicēja Deivida Bērnsa (David Burns) grāmatu “Feeling Good”. Mans bullshit radars uz to visu bija ļoti augsts, tāpēc nodomāju: “Man tāpat nav nekā labāka, ko darīt, let’s give it a try.” Pēc divām nedēļām konstatēju, ka es tiešām jutos tīri okay.”

Attēls: unsplash.com

Vai depresija pāriet? Vai tā vienmēr turpinās elpot pakausī? “Uzskatu, ka tā ir tāda nebeidzama cīņa, kad es staigāju pa tādu slidenu nogāzi un nevaru sev ļaut atslīdēt atpakaļ. Esmu izveidojis sev tādus apstākļus, ka man apkārt ir cilvēki, kuri man neļauj aizslīdēt atpakaļ vecajās problēmās. Tas ir ļoti svarīgs aspekts – kādi cilvēki ir tev apkārt. Ja tev apkārt ir cilvēki, kuri nesaprot un negrib palīdzēt, sakot: “Ko tu tur bēdājies, kāda depresija?! Ejam ballēties!”, tad ir grūti. Par laimi, man bija draugs ar līdzīgu pieredzi, kurš no tā bija ticis vaļā, tāpēc viņš mani motivēja un sniedza padomus.”

“Domāju, ka no visām mentālajām problēmām var tikt vaļā, bet ir aktīvi jāstrādā, lai neiekristu tajā visā atpakaļ. Ir daudzas dienas, kad es jūtos lieliski, bet es aktīvi strādāju, lai tā būtu. Tā ir kā atkarība, no kuras var tikt ārā, bet grūti noturēties ārpusē. Piemēram, ja tu beidz dzert, tu vairs nevari tā mazliet kaut ko iedzert, jo kāds spēks tevi automātiski atraus atpakaļ. Tāpat ir arī ar depresiju,” – savās pārdomās dalās Matīss.

Uzskatu, ka ikvienam, kas jūt, ka kaut kas nav normāli, uzreiz ir jāmeklē palīdzība. Mentālās slimības ir tikpat nopietnas kā fiziskās, taču ir ļoti svarīgi neieņemt upura lomu.

Ja Tev ir nepieciešama palīdzība:

Krīzes centra “Skalbes” diennakts uzticības tālrunis 67222922, 27722292 (no BITE tīkla)
Bērnu un pusaudžu bezmaksas uzticības tālrunis 116111 (8.00 – 23.00)
Bērnu un jauniešu bezmaksas uzticības tālrunis 80009000 (no fiksētajiem tālruņiem visu diennakti), 28809000 (no TELE2 no 9.00 – 23.00), 1860 (no BITE no 9.00 – 23.00)
Psiholoģiskās palīdzības centrs vecākiem 67814792 (pirmd. un trešd. no 13.00 – 16.00) www.bernutalrunis.lv
Autores: Krista Melisa Altāne, Ilze Ozola