Neticami, kā ik gads jaunības pašā sākumā liekas pilnīgi kā jauna nodaļa citā grāmatā, pilnīgi citā žanrā. Reizēm es atceros to, kas bija pirms trim gadiem, un vispār nesaprotu, kā es toreiz, tajā “savā versijā” vispār varēju pastāvēt. Tas ir tā, it kā es būtu skatījusies uz pasauli acīm ciet.

Viena no pirmajām lietām, kas nāk prātā, ir tas, kā es komunicēju ar cilvēkiem — tas laika gaitā ir ļoti mainījies. Tāpat arī attiecības manā dzīvē — gan romantiskās attiecības, gan arī draudzība.

Šajos gados esmu sev bieži uzdevusi jautājumu — ko nozīmē mīlēt? Ko nozīmē “veselīga” mīlestība un ko tad nozīmē “neveselīga” mīlestība? Kā mēs to izrādām?

Ja pieaugot mēs lielākoties redzam vienkārši neveselīgas mīlestības attiecības, tad skaidrs, ka vēlāk pašiem varētu būt grūti saprast un uzturēt veselīgas attiecības.

Man dzīvē bija tāds periods (tas bija, kad man bija aptuveni 21 gads), kad es nebiju īsti nostabilizējusies. Iesaistījos dažādās attiecībās, lielākoties – neveselīgās, bet pati to īsti neapzinājos. Es satikos ar vīrieti, kas bija nedaudz vecāks, viņam tolaik bija 31 gads. Es kaut kā domāju, ka esmu pietiekami nobriedusi, bet mēs tobrīd vienkārši bijām atšķirīgos dzīves posmos. Turklāt, neraugoties uz vecuma atšķirībām, bija arī citi brīdinājuma signāli, kurus es mūsu īsajā attiecību posmā kaut kā izvēlējos neredzēt.

Atceros kādu no pirmajām reizēm, kad viņš izteica nievājošus komentārus par medicīnas māsu skolu un medmāsas profesiju. Ēdām vakariņas, un viņš teica: “Bet strādāt par medmāsu ir kaut kāds joks, vai ne? Tu vienkārši dari, ko ārsts tev liek, ne?” Var jau būt, ka Latvijā medmāsas akli klausa ārstu pavēlēm, bet Amerikā medmāsas ir diezgan autonomas. Piemēram, neatliekamās palīdzības nodaļā tieši no medmāsas sagaida norādes, ko darīt, un tieši viņas izdara visu nepieciešamo pirms vispār ārsts ir ienācis palātā.  Nemaz jau nerunājot par to, ka tieši medmāsas aprūpē smagi slimos pacientus, kuri pieslēgti mākslīgajai elpināšanai vai kas saņem spēcīgus sedatīvus medikamentus. Bez tam vienmēr bija arī kaut kādi komentāri par manu ķermeni, kā, piemēram, “izskatās, ka esi drusciņ pieņēmusies svarā” vai ka “tev jau laikam nav tik viegli uzturēt formu”. Man bija sajūta, ka mani nemitīgi vērtē kā potenciālu trofejsievu vai kā kaut kādu partneri, lai kopotos, nevis kā cilvēku kā tādu. Tad vēl — viņš negribēja, lai es maksāju mūsu atteicībās, tīri finansiāli. Var jau būt, ka viss Latvijā un ASV ir nedaudz atšķirīgi, bet ASV tā ir salīdzinoši izplatīta sociālā norma, ka heteroseksuālās attiecībās sieviete tomēr laiku pa laikam izmaksā vai vienkārši — pelna. Atceros, reizēm viņa komentāri man lika justies visai briesmīgi, bet pagāja diezgan ilgs laiks, lai es tiktu ārā no viņa “ievelkošā virpuļa” un lai es atskārstu, cik kaitīgs man bija viņa teiktais.

To, ka es tolaik nenoreaģēju, var saistīt ar dažādiem manas dzīves apstākļiem. Es tikko biju sākusi mācīties par medmāsu, strādāju naktsmaiņas universitātes slimnīcā, turklāt nesen biju uzzinājusi, ka mana mamma ir neārstējami slima. Bet vēl jāpiemin cits svarīgs fakts — es nespēju nokomunicēt savas jūtas par to, kas man attiecībās ir svarīgi, vai kas man atteicībās būtu vajadzīgs. Turklāt mana pašvērtības izpratne noteikti nebija pietiekama, lai saprastu, ka tieši tāpat kā es, arī mans partneris to nespēja.

Tas, ka viņš pieprasīja, lai viņš būtu tas, kas par visu samaksā, man lika justies, it kā es viņam būtu kaut ko parādā (galvenokārt — seksu, vai, piemēram, vienmēr būt perfekti tievai), vai arī lika man justies kā kaut kādai mazai, spīdīgai lietiņai. Es arī (nepareizi) pieņēmu, ka gadījumā, ja es nepiekristu tam, ko viņš gribēja, viņš: 1) vairāk ar mani nedraudzētos vai arī 2) uzskatītu, ka es vairāk neesmu iekārojama.

Protams, fiziski viņš mani neaizskāra, bet tobrīd es neatskārtu, ka aizskaršana vai ļaunprātīga izmantošana biežāk notiek emocionāli, nevis fiziski.  Neveselīga mīlestība var sākties gluži nemanāmi, turklāt neviens man nav vēl nosaucis tās pazīmes, kas varētu liecināt par to, ka nu šī aizskaršana vai ļaunprātīgā izmantošana jau notiek.

Ar laiku, kļūstot vecākai, apgūstot spēju kvalitatīvāk komunicēt, esmu iemācījusies atpazīt dažus neveselīgas mīlestības brīdinājuma signālus, piemēram, intensitāti, norobežošanos, greizsirdību, noniecināšanu, spēju uzliesmot šķietami no nekā.

Veselīgās attiecībās tu jūties atbrīvots, nav sajūtas, ka tu smoc. Tava partnera vārdiem vajadzētu tev likt justies brīvāk, pārliecināti, nevis nedroši vai pat likt tev kaunēties. Partnerim vajadzētu pieļaut, ka tev ir arī sava neatkarība, nevajadzētu pieprasīt, lai viņam tiek veltīta lielākā daļa laika.

Partnerim tev jāuzticas, nevis jāprasa, kur tu esi, nav jātur tevi aizdomās par kādām citām tavas dzīves attiecībām. Visbeidzot, ja bieži nākas iet cauri teju ekstremālām emocijām, tas pilnīgi noteikti ir nopietns brīdinājuma signāls. Bieži strīdi un promiešana, atvainošanās, neizpildīti solījumi — tas neliecina par veselīgām attiecībām. Pievērs arī uzmanību tam, kā attiecības mainās pēc medusmēneša fāzes, jo sliktas attiecības jau nesākas kā sliktas, arī tās sākas interesanti, un viss izskatās ļoti cerīgi.

Līdz šim (man tagad ir 27 gadi) esmu iemācījusies, ka mīlestība ir sajūta, bet, precīzāk, mīlestība ir darbības vārds. Tas nozīmē, ka mīlestība ir prasme, ko var slīpēt un uzlabot visā dzīves laikā, tas notiek komunicējot mūsu vajadzības. Mēs varam atzīmēt, ja partneris izdara kaut ko, kas mums patīk, tāpat mēs varam arī sāpīgas situācijas vai vārdus pieminēt, lai tādas situācijas nākotnē vairāk nerastos.

Tiešām, viena lieta, ko es noteikti atcerēšos, pienākot manai 30. dzimšanas dienai, būs tas, ka mūsu prasme komunicēt, līdz ar to – arī mūsu romantiskās attiecības – nav nekas tāds, ko mēs atrodam. Tas ir pastāvīgs process, ko mēs izvēlamies veidot un kurā mēs esam ik dienu.

Autore: Anna Petrovska