Vēl līdz 24. septembrim Paula Stradiņa Medicīnas vēstures muzejā Rīgā, Antonijas ielā 1, skatāma poļu laikmetīgā mākslinieka Artūra Žmijevska personālizstāde “Neredzamās zonas”. Tās autors atklāj to, no kā mūsdienu sabiedrība arvien vairāk distancējas – nesamākslotus, reālus un patiesus cilvēku ķermeņus, akcentējot to nepilnības.

Par “Neredzamajām zonām” uzzināju šī gada jūnija sākumā, kad ažiotāžu sabiedrībā radīja Veselības ministrijas aizliegums izvietot izstādei paredzēto lielformāta plakātu uz Medicīnas vēstures muzeja ārsienas. Cenzētajā reklāmas plakātā redzami divi kaili vīrieši, no kuriem vienam amputēta kāja. Kaut arī mēnesi vēlāk cenzūra pret šo plakātu tika atcelta,

jautājums joprojām palika aktuāls – kāpēc atkailinātas sievietes redzamas katrā trešajā reklāmā, taču kails vīrietis bez kājas ir kaut kas sabiedrības acīm kaitīgs?

Zināju, ka jārok dziļāk, ja vēlos saprast, kas slēpjas zem šī skandāla, tāpēc devos aplūkot šo izstādi. Ienākot muzeja zālē, kur sākas ekspozīcija, jau dzirdamas nesaprotamas skaņas no kādas tālāk esošas telpas. Tie izklausās pēc cilvēku vaidiem, tāpēc, pēc pirmajām asociācijām, man liekas, ka esmu atnākusi uz kādas šausmu filmas seansu. Pasperot vēl dažus soļus, acīm paveras skats ar kailiem ķermeņiem, kurus iespējams redzēt gan milzīgās fotogrāfijās, gan videoinstalācijās. Gaisā valda neierasta atmosfēra, taču tā pievelk. Saprotu, ka tūlīt pievērsīšu pastiprinātu uzmanību tam, no kā ikdienā netīši cenšos novērsties. Invaliditātei.

Bērnībā man vecāki vienmēr bija mācījuši neblenzt uz tiem, kuri kaut kādā veidā atšķiras no tā, kā esmu iztēlojusies veselu cilvēku, jo tas neesot pieklājīgi.

Žmijevskis ar izstādes populārāko un spēcīgāko darbu “Acs pret aci” (1998) panācis to, ka esmu iedzīta strupceļā, jo skatīt, iepazīt un pieņemt dažādus kailu cilvēku ķermeņus ir šī darba pamatā. Tajā iekļautās septiņas fotogrāfijas un filma rāda cilvēkus ar amputētiem locekļiem veselo cilvēku sabiedrībā. Divi vīrieši kopā kāpj pa kāpnēm, izmantojot veselā vīrieša kājas. Kāds cits vīrietis, kuram nav ne roku pirkstu, ne abu kāju lejasdaļu, izmanto sev blakus esošās sievietes rokas, lai dušā nomazgātos un izjustu sajūtu, kad roku pirksti slīd pār ķermeni. Abi cilvēki ir saplūduši vienā ķermenī, kopīgi dalot veselā cilvēka ķermeņa ekstremitātes. Grūti saprast, kurš no viņiem dominē pār otru, jo invalīds šādā brīdī atklāti parāda otram savas nepilnības, kļūstot viegli ievainojams, taču tas daļēji kontrolē veselā cilvēka kustības, tādējādi padarot otru par rīku sev vēlamo darbību izpildei.

Attēls: Publicitātes foto

Kamēr vēroju video, blakus stāv sieviete un skaidro savai septiņgadīgai meitai, kāpēc ne visu cilvēku ķermeņi ir vienādi un ka dažiem kaut kas no ķermeņa ekstremitātēm var trūkt. Viņas kopīgi izpēta ikvienu fotogrāfiju, kurās vairāki kaili vīrieši veido hibrīdradības – būtnes ar dīvainu locekļu skaitu. Patīkami liek justies tas, cik nepiespiesti un brīvi abas runā par kailajiem ķermeņiem. Starp šīm fotogrāfijām ir arī tā, kura kā izstādes reklāmas plakāts tika cenzēta. Lieki piebilst, ka salīdzinājumā ar pārējiem attēliem šis noteikti ir visneitrālākais, ne tik kliedzošs. Neplānoti atkal atgriežos pie domas par to, kāpēc šo fotogrāfiju aizliedza. Kaut arī Žmijevska darbi ir provocējoši, nesaskatu tur neko nevajadzīgi perversu vai kaitīgu.

Esam tik ļoti inficēti ar visu mākslīgo, ka nedabiski lielas krūtis vai dibenu uzskatām par kaut ko ikdienišķu un normālu, bet atšķirīgu (taču nesamākslotu) ķermeni mēs nevēlamies redzēt un pieņemt.

Ieejot nākamajā telpā, beidzot saprotu, kas tās par skaņām, kuras dzirdēju jau no paša sākuma. Pustumsā, aiz vairāku tukšu krēslu rindām, ieraugu uz sienas projicētu video – darbu “Dziedāšanas stunda” (2001). Baznīcā, ērģeļu skaņu pavadīts, dzied jauniešu koris. Tā dalībnieki ir nedzirdīgi, taču tas viņus neattur no dziedāšanas. Viņu sejās ir neviltoti smaidi, mēģinot izpildīt Kyrie no Jana Maklakeviča 1944. gadā radītās “Poļu mesas”. Jo ilgāk es skatos un klausos, jo vairāk šis dziedājums liekas tāds kā savādi patīkams. Kaut arī kora radītā skaņa ir nekas vairāk par milzīgu haosu, ko mūzikas lietpratēji uzskatītu par dziesmas izkropļošanu, šī dziedāšana rosina mani smaidīt. Tas tāpēc, ka pamazām sāku to vērtēt pēc skaņā jūtamajām emocijām, nevis tikai kā bezjūtīgu melodiju. Arvien vairāk sāku saprast, cik virspusējs ir mans skatījums uz apkārt esošajiem cilvēkiem.

Kurš teicis, ka kurlais nevar būt dziedātājs, vai arī otrādi – dziedātājs nevar būt kurls?

Līdzīgu stereotipu lauž arī Žmijevska darbs “Akli” (2010), kas sastāv no 12 aklu cilvēku radītām gleznām un video, kurā redzams šo gleznu tapšanas process. Kaut arī daži filmas dalībnieki nekad mūžā nav redzējuši pasauli sev apkārt, viņi mēģina savos prātos esošās vizualizācijas pārnest uz papīra. Autori zīmē, paralēli skaidrojot, ko viņi attēlo un kā viņi savu darbu objektus iztēlojas savās domās. Piemēram, vīrietis, kurš jau piedzimis akls, ar pirkstiem glezno mušu un stāsta, ka zīmē to tādu, kādu viņš to ir sajutis brīdī, kad nospiedis savā rokā. Arī ikviens izstādes apmeklētājs var mēģināt kaut mazliet saprast, kā ar tausti un iztēli iespējams aizstāt redzi, piedaloties interaktīvajā spēlē “Melnās kastes laboratorija”.

Attēls: Publicitātes foto

Izstādi noslēdzošais un jaunākais darbs “Kolekcija” (2016) sastāv no sešām melnbaltām filmām, kurā mākslinieks pavada pastaigā vairākus invalīdus. Filmām nav ne skaņu celiņa, ne noteiktu sižeta līniju, jo visa uzmanība tiek pievērsta tikai neparastajām kustībām. Par spīti slimībai, nelaimes gadījumam, deģenerācijai vai kam citam, kādēļ šie ķermeņi nespēj veikt pilnvērtīgas kustības, tie tomēr pārvietojas un nokļūst tur, kur tos ved. Katrs ķermenis kustas atšķirīgi no pārējiem, parādot savu unikalitāti.

“Neredzamajās zonās” iekļautie darbi nemēģina pārliecināt par to, ka invalīdi ir tādi paši kā veselie cilvēki. Tieši pretēji.

Tiek akcentētas starp abām grupām pastāvošās atšķirības, taču uzsvars likts uz to, ka visu citādo jāmācās pieņemt. Fiziskās nepilnības var būt daļa no cilvēka būtības, taču tās nevienu nedefinē. Pasaulē nav divu identisku ķermeņu, tas zināms ikvienam. Nedrīkst aizmirst, ka dabiskums vienmēr būs skaistāks par jebkuru fotošopa produktu sava patiesuma dēļ. Nenomaldīsimies mākslīgi radītajās ilūzijās par to, kādam jābūt ideālam cilvēka ķermenim, pieņemsim to, kāds tas ir.

Autore: Krista Melisa Altāne