Pēdējos sešus gadus esmu aktīvi iesaistījusies seksuālās un reproduktīvās veselības lauciņā, strādājot ar jauniešiem Anglijas Nacionālās Hlamidiozes Skrīninga programmā, studējot un mācot universitātē Londonā. Par spīti tam, ka šobrīd manas pagaidu mājas ir Anglijā, pašas pusaudžu gadu pieredze apvienota ar jaunatklāto zinātnisko pasauli rosināja pievērst uzmanību situācijai Latvijā. Kopš šī gada sākuma, kad pievienojos “Papardes zieda” biedru pulkam, man ir dota iespēja apspriest tematus, kas bieži vien sarunu biedrus samulsina.

Šis ir pirmais no trīs rakstiem šajā sērijā. Ceru, ka spēšu lasītājus iepazīstināt ar to, kas ir seksuāli transmisīvās infekcijas (STI) un kādēļ tās ir infekcijas, kas nemaz tik daudz neatšķiras no gripas vai klepus.

Neatkarīgi no tā, vai esi jau sen uzsācis vai tikai apsver uzsākt savu seksuālo dzīvi, STI ir jābūt daļai no sarunas, lai pasargātu sevi un savu izvēlēto partneri.

Šoreiz runa būs par Eiropā un Latvijā visizplatītākajām STI: sifilisu, gonokoku infekciju (gonoreju) un hlamidiozi. Šīs visas ir ārstējamas, bet, ja netiek savlaicīgi aprūpētas, tās var radīt daudz un dažādu negatīvu seku cilvēka fiziskajai un garīgajai veselībai.

Bieži sastopamais uzskats, ka STI ir problēma, kas skar tikai dažas marginālas sabiedrības grupas, piemēram, prostitūcijā iesaistītas personas, ir bīstams mīts, kas patiesībā veicina apdraudējumu visas sabiedrības seksuālajai un reproduktīvajai veselībai.

Ir svarīgi, lai mēs kā sabiedrība saprastu, ka STI inficēšanās riskam ir pakļauts jebkurš cilvēks, kurš ir uzsācis dzimumdzīvi. Kā redzams Pasaules Veselības organizācijas (PVO) publicētā ilustrācijā, liela daļa no STI gadījumiem var būt asimptomātiski. Proti, tie neliek par sevi manīt gadiem ilgi, pakļaujot inficēšanās riskam ikvienu, ar kuru konkrētajai personai ir seksuāls kontakts.

Ilustrācija 1 Pasaules Veselības organizācija (PVO) (2017). No angļu valodas tulkojusi Ieva Šteinberga

Ņemot vērā Apvienoto Nāciju Organizācijas (ANO) ierosinātās vadlīnijas*** cīņai pret STI, Latvijai ir jāpievērš lielāka uzmanība prevencijai un cīņai ar šīm infekcijām kā vienai no sabiedrības veselības un veselības veicināšanas prioritātēm. Tajā pašā laikā nedrīkst aizmirst arī par citām būtiskām seksuālās transmisijas ceļā iegūstamām infekcijām, piemēram, HIV, kurai ANO vadlīniju ietvertajā laika periodā no 2017. gada līdz šim brīdim Latvijā tomēr pietiekama uzmanība pievērsta īsti nav, vismaz ne līdz iecerētajam līmenim.

Pēc astoņiem gadiem, kas pavadīti, dzīvojot Apvienotajā Karalistē, precīzāk, tieši Londonā, mana izpratne un uztvere par STI ir ievērojami uzlabojusies. Protams, sabiedrības uzbūve, kultūrvēsturiskie apstākļi un veselības sistēma Lielbritānijā būtiski atšķiras no Latvijas, kur atvērtība sarunām par seksuālo un reproduktīvo veselību ir kaut kas, ko mēs varam mācīties.

Šī lauciņa aktīvisti bieži sapņo par pasauli, kur STI netiktu stigmatizētas, bet tiktu uztvertas tieši tāpat kā visas pārējās infekcijas, uz kurām pārbaudīties, ārstēties un izsargāties nākotnē, pasargājot gan sevi, gan savus līdzcilvēkus.

Apskatot statistikas datus par Eiropas valstīm, piemēram, par hlamidiozes izplatību, rodas dažādi jautājumi. Viens no tiem: vai Latvijas statistikas rādītāji patiesi atspoguļo reālo situāciju valstī? Respektīvi, apskatot hlamidiozes inficēšanās gadījumu skaitu, var redzēt, ka 2018.  gadā Eiropas vidējais rādītājs uz 100 000 iedzīvotājiem bija 146*, Īslandē 650, Dānijā 573, bet Zviedrijā 337 gadījumi, kamēr Latvijas piemērs ar 74.8** gadījumiem šķiet iepriecinošs.

Tajā pašā laikā, ņemot vērā vairākus aspektus, piemēram, integrētas seksuālās veselības aprūpes neesamību, izmaksas saistībā ar diagnostiku un ārstēšanu, kā arī sabiedrības atvērtību sarunām par šo tematu, rodas aizdomas, ka daudzi nemaz neapzinās to, ka vajadzētu pārbaudīties.  Līdz ar to pastāv aizdomas, ka patiesais infekcijas izplatības apjoms varētu būt krietni lielāks.

 

  • *ECDC, 2019
  • **SPKC, 2019
  • *** PVO, 2017., Casting light on old shadows: ending sexually transmitted infection epidemics as public health concerns by 2030

 

Autore:

Ieva ŠTEINBERGA