#EsArī. Tas gan mierina, gan izraisa niknumu. Kad simtiem, tūkstošiem, miljoniem sieviešu pasaulē pasaka – ar mani arī tas ir noticis, arī es esmu piedzīvojusi un pārdzīvojusi to pašu, ko tu, kļūst vieglāk. Es neesmu viena. Bet mūsu ir pārāk daudz.

Nesen sociālajos tīklos popularitāti guvusī akcija #MeToo jeb #EsArī tiecas pievērst uzmanību tam, ka seksuāla rakstura uzmākšanās un uzbrukumi sievietēm nav atsevišķi gadījumi, bet gan kaut kas universāls, daļa no teju ikkatras sievietes dzīves pieredzes, sākot no agra vecuma. Amerikas Savienotajās Valstīs vien ieraksti ar šo mirkļbirku Facebook sasnieguši vismaz 45% no visiem sociālā tīkla lietotājiem, un 24 stundu laikā pēc aktrises Alisas Milano aicinājuma dalīties ar stāstiem Amerikā tika publicēti 12 miljoni ierakstu par šo tēmu. Arī Latvijā šī mirkļbirka izpelnījās gana daudz uzmanības, un ir skaidrs, ka problēma ir smaga, ja par to nopietnu, nevis izsmējīgu rakstu publicē pat Cehs.

Bet visšokējošākais šajā akcijā ir tas, cik maz tas patiesībā pārsteidz. Mēs visi taču tāpat zinājām, ka seksuāla uzmākšanās un vardarbība principā ir katras sievietes dzīves pieredzes sastāvdaļa. Tā ir universāla problēma, kas ekstrēmākā vai mazāk ekstrēmā veidā ietekmē ikvienas sievietes dzīvi. Un līdz šim par to netika daudz runāts, jo par normālām lietām taču nerunā. Skaidrs taču, ka vīrieši mīl sievietes. „Īsts vecis” nevar novaldīt rokas un atraut acis no skaistām dāmām, un tām, kas nav īpaši skaistas – ir resnas, vecas vai kā citādāk „nepievilcīgas” – vajadzētu apgrābstīšanu uztvert kā komplimentu. Turklāt sievietes taču pašas provocē ar savu izskatu. Pārāk īsas kleitas, atklāti izgriezumi uz krūtīm – nav, ko brīnīties, ka kāds apgrābsta un izvaro.

Man bija mētelis līdz celim un svārki krietni pāri ceļgaliem. Ap kaklu šalle. Ne miņas no kosmētikas. Un es neesmu slaida skaistule, ko liek uz žurnālu vākiem kā etalonu, kam līdzināties. Varētu domāt, ka būšu drošībā. Bet nē. Man uzbruka. Mani gandrīz izvaroja. Gandrīz, jo man izdevās aizbēgt. Un es ilgi analizēju, kas manī varēja izprovocēt uzbrukumu. Es nonācu pie atbildes – nekas.

Ne jau es biju vainīga. Vainīgs bija nepazīstamais vīrietis, kas uzskatīja, ka var vienkārši paņemt to, ko grib.

Es nekad nesapratīšu, kāpēc regulāri tiek uzsvērts un pat politiski izmantots arguments, ka sievietes ir mazāk racionālas un savaldīgas, ja tajā pašā laikā tieši no sievietes tiek sagaidīta racionalitāte situācijā, kad viņu apdraud vīrieša nespēja savaldīt savas dziņas. Sievietei pašai ir jārūpējas par savu drošību: jānēsā līdzi piparu gāzes baloniņš, jāatrod neeksistējošais balanss starp „pieticīgu” un „nepievilcīgu”apģērbu, pēc tumsas iestāšanās nav jāstaigā vienai pašai. No vīrieša principā netiek prasīts pat vienkārši savaldīties. Tā nav viņa atbildība, no viņa taču provokācijas situācijā nevar prasīt savaldību. Sods jau it kā ir paredzēts, bet reti kura sieviete izvēlēsies ziņot policijai, jo pazemojums ir pārāk liels. Tam pievienojas teju iedzimtā vainas apziņa, kas sievietēm tiek uzspiesta, šķiet, kopš laika gala.

Un vēl tas, ka upurim vienkārši netic. Un te pat vairs nav runa tikai par seksuālu vardarbību, bet arī par vardarbību ģimenē.

Privātīpašuma nolaupīšana ir krimināls noziegums, zagļus nosoda, liek cietumā. Apgalvojums, ka ielas malā novietots skaists un jauns auto “pats uzprasījās” zagļiem to nolaupīt, nekad netiktu uztverts nopietni. Seksuālas vardarbības upurim tiek nolaupīta cieņa, pašapziņa un vērtība. Bet šeit pārāk bieži tiek vainots upuris. Es nevaru runāt to cilvēku vārdā, kas ir izvarošanas upuri, bet manas pašas izjūtas pēc uzbrukuma bija tādas – pretīgums pašai pret sevi, pret savu ķermeni, kas, kā likās, bija vainojams notikušajā. Reiz runāju ar kādu sievieti no Francijas, kas uzticēja man savu dzīvesstāstu (tas bija tolaik, kad strādāju muzejā, un cilvēki no ārzemēm man visai bieži uzticēja savas pārdomas par pasauli un dzīvi). Viņa stāstīja, ka pēc izvarošanas viņa sevis pašas acīs zaudēja jebkādu vērtību un kļuva par prostitūtu, mēģināja izdarīt pašnāvību, dzīvoja pēc iespējas destruktīvāk. Vajadzēja ilgu laiku, lai viņa beidzot atkal saskatītu sevī vērtību.

Te varētu iebilst, ka arī vīrieši taču cieš no visa tā paša – arī viņiem nākas piedzīvot seksuālu uzmākšanos un ka vīrietim taču vēl jo mazāk kāds ticēs, ka viņš jutīsies vēl pazemotāks. Bet principā tiek aprakstīta tā pati bezspēcības, neaizsargātības un pazemojuma sajūta, ko piedzīvo ikviens seksuālas uzmākšanās vai seksuāla uzbrukuma upuris.

Arī vīriešiem par to būtu jārunā, jo arī vīriešiem nav vienmēr jāgrib sekss, lai kādi vīrišķības stereotipi arī neeksistētu.

Seksuāla vardabība un uzmākšanās darba vietā daudzviet ir institucionalizēta. Hārvija Vainšteina gadījumā, teju ikviens Holivudā nodarbinātais zināja, ko viņš dara ar aktrisēm. Un tas bija joks. Kaut kas, par ko kopīgi pasmīnēt apbalvošanas ceremonijās. Jo tā taču ir industrijas sastāvdaļa. Tā ir daļa no darba, un tas ir jāsaprot, pirms iet uz aktrišu atlasi. Vudijs Alens, Keisijs Afleks un daudzi citi labi zināmi izvarotāji, veiksmīgi tikuši vaļā no apsūdzībām, turpina strādāt un saņemt „Oskarus” un „Zelta globusus”. Viņu karjeras nav cietušas nemaz.

Hārvijam Vainšteinam un Donaldam Trampam līdzīgi uzbrucēji atrodami teju ikvienā profesijā un darba vietā.

Un kā pilnīgi pareizi BBC raidījumā „Newsnight” jautāja britu aktrise Emma Tompsone: „Vai viņiem visiem jābūt tikpat briesmīgiem, kā Vainšteinam, lai skaitītos?” Kad savā Facebook ierakstā, kurā dalījos ar šīs intervijas video, vaicāju, ko darīt situācijā, kad darba vietā seksuāla uzmākšanās ir normalizēta, pie kā vērsties pēc palīdzības, nezaudējot darbu, vienīgais ieteikums bija Latvijas Cilvēktiesību centrs. Jo darba vietās nav nekādu instanču, kas varētu palīdzēt darbiniekiem šādās situācijās.

Seksuālā uzmākšanās, nepiedienīgi piedāvājumi, divdomības ikdienas sarunās nezin kādēļ ir jāuztver kā komplimenti, kas apliecina sievietes vērtību vīrieša acīs. Kaut arī ir tieši pretēji. Tas viss apliecina, cik zemu sieviete tiek vērtēta kā kolēģe, sabiedrības locekle un cilvēks.

Tomēr nedrīkst aizmirst, ka kopumā jau šai problēmai nav dzimuma. Vīrieši gan biežāk atrodas varas pozīcijā, kas biežāk “pieļauj” darba vietā uzmākties kolēģēm, tomēr ar #EsArī stāstu noteikti var dalīties ikviens, ne tikai sievietes. Mēs visi esam cilvēki. Būtu labi to atcerēties savstarpējā saskarsmē.

Ko darīt, lai mazinātu šo problēmu? Par to ir jārunā. Visiem. Visos vecumos. Publiski, privāti, skolā, mājās. Tas, kas mums ir bijis līdz šim, ir klusums.

Es ļoti labi saprotu, cik nepatīkami ir dzirdēt, ka kāds tev tuvs cilvēks atklāj, ka ir cietis no seksuālās vardarbības. Ir nepatīkami domāt, ka tas ir noticis ar tavu māti, māsu, sievu, draudzeni, kolēģi. Bet klusēšana un samierināšanās nepalīdzēs.

Ir nepieciešams arī atbalsta mehānisms tiem, kas darba vietā cieš no seksuālas uzmākšanās. Vai tiešām vienīgā iespēja ir vērsties Cilvēktiesību centrā? Vai tiešām lielos uzņēmumos un iestādēs nepastāv nekādas vadlīnijas, lai mazinātu seksuālu uzmākšanos? Un ja tās pastāv, kāpēc tās netiek ievērotas? Kāpēc analītiskajos raidījumos vēl nav bijis sižets par seksuālo vardarbību, no kuras cieš darbinieces valsts iestādēs? Kāpēc laikrakstos par to neraksta?  Ne jau tāpēc, ka tas nenotiek. Un kāpēc darbu zaudē upuri nevis uzbrucēji?  Tie visi ir jautājumi, uz kuriem es labprāt saņemtu atbildes no Latvijas valsts amatpersonām, no Tieslietu ministra. Pārrausim klusumu!
Autore: Edīte Matuseviča