Priekšvēlēšanu laiks ir brīnišķīgs. Es esmu gribēta, mīlēta, uzklausīta. Man sola ne tikai Munameģi, bet visu pasauli pie kājām. Vēderā taureņi. Atkal pastkastītē vēstule… Šonedēļ jau septītā (trakais!). Sirds sitas straujāk. Atveru. Tur skaists foto. Silti vārdi. Galva nedaudz noreibst. Sākam plānot kopīgu nākotni – te istaba ponijam, te – vecmāmiņai. Eiroremonts, Šarmelšeiha, piektais golfs…

Un tad negaidīti un strauji pienāk svētdienas rīts. Rutīna. Nesapratne. Aizvainojums. Neizrunātās problēmas izaug kā puikas 10. klasē. Sapņi pārplīst kā ziepju burbulis uz pārpildīta Mežaparka veloceliņa. Sāc lasīt Dievieti, Zelteni un pat Egoisti, meklēt padomu pie draudzenēm, bet ir par vēlu… Mamma sāk atkal savu: “Es taču tev teicu!” Bet vai man no tā labāk? Izrunāšanās nelīdz. Neviļus iezogas doma, ka parādījusies kāda cita – labāka, skaistāka par mani. No mājām pazūd elektrotehnika, naktis pavadu viena, līdz saprotu, ka viss ir beidzies. Es tā vairs nevaru. Draugi norūpējušies. Mēģina uzmundrināt. Bet man vaigi iekrituši, gurni pārstājuši šūpoties, acis pārstājušas mirdzēt un sirdī dur apziņa, ka atkal priekšā 4 gari vientulības gadi.

Attēls: Shutterstock

 

Autore: Aiga Dambe