Ir tāda sajūta, it kā ietu ar acīm aizsietām
Nedrošiem soļiem te uz priekšu, te atpakaļ,
Te gribas paskriet ātrāk, bet tad atduries, ka ar pirkstgaliem nejūti pamatu zem kājām,
Un tad tu apstājies, drusku atkāpies, palecies ar cerību, ka nekritīsi bezdibenī.
Bet citreiz tu krīti, un laikam jākrīt jau vien ir.
Bet citreiz tu trāpi uz pakāpiena, kas ved tikai uz augšu tuvāk saulei.
Tur, kur ir silti un labi.


Ak, sveiki, taureņi vēderā!
Nezināju, ka jūs tur esat.
Sajūtu ikreiz, kad prātā iezogas doma –
Tāda mīļa un silta kā ķenguru mammas soma,
Tāda drusku ķecerīga un kāra
Gluži kā tāda nāra,
Kas jūrniekus savās skavās vilina.
Lidiniet, lidiniet, taureņi,
Mani nepazīstamie draudziņi!
Ar siltām domām jūs
Pabarošu un samīļošu!

Autore: Marta Ķepīte