Izklaides TV kanālā E! bija īpašs sižets, kas bija veltīts Holivudas skaistuma noslēpumiem. Kaut kur starp drastiskām diētām, kokaīna lietošanu, fanātiski intensīviem sporta treniņiem vismaz piecas reizes nedēļā, tur tas bija. Ieteikums numur viens, ko var atļauties pat strādājošas meitenes. Pat parastas mirstīgās. Spanx koriģējošā apakšveļa.

Runā, ka īpaši noderīga tā ir, esot uz sarkanā paklāja. Dažas zvaigznes pat velkot divus Spanx pārus. Tad zem dizaineru aizlienētajām kleitām nav redzama neviena ķermeņa kroka.

Mani nepamet doma, kā tas izskatās, kad seksīgā Skārleta Johansone, balansējot uz vienas kājas, mēģina iestumt savu dibenu koriģējošajā apakšveļā.

Tas ir pazemojoši, viss šis process, kas ilgst apmēram divas minūtes, kad es mēģinu savu ķermeni iestumt stingrās krēmkrāsas bumbierenēs. Tas ir fiziski grūti, un parasti beidzas ar to, ka esmu nogurusi, nosvīdusi un izpūrusi. Viens skats spogulī un te nu es esmu – visā savā krāšņumā. Simbioze starp desu un cilvēku. Ar bailēm domāju, kas notiks, ja pēc šīs ballītes atvedīšu kādu mājās. Aizmirsīšu, kas man mugurā. No seksīgās kaķenes pārvērtīšos par aknu desu.

Attēls: unsplash.com

Man ir divi zinātniskie grādi. Politikas zinātnē un tievēšanā. Ar kaunu nākas atzīt, ka laika posmā no divdesmit līdz trīsdesmit esmu vairāk laika veltījusi tievēšanas veidiem, nevis valdības koalīciju veidošanās pētījumiem.

Skolā vienmēr biju uz diētas. Neviens man nespēja pierādīt, ka mans svars ir normāls vai pat pazemināts, jo uz diētas bija visas meitenes, kurām arī nebija liekā svara. Neēst pēc sešiem. Neēst vispār. Ēst tikai ābolus. Dzert tikai tējas, kas izraisa caureju.

Draudzene nosēdēja uz griķu diētas veselu nedēļu, bezspēkā reiz zaudēja samaņu un nokrita pa trepēm.
Izdzīvoja.

Citai kādu laiku bija vārīto burkānu diēta. Reiz vārīto burkānu kastīte atvērās viņas somā un izlija pār ideāli noformētajām kladēm. Man bija ļauns prieks, jo vienmēr skauda gan skaistās klades, gan iespēja, ka viņa varētu notievēt vairāk nekā es. Cita draudzene ieteica diētu, kur neēd neko un dzer šņabi. Viņa tiešām veiksmīgi notievēja, bet man nebija naudas nopirkt tik daudz šņabja.

Manā dzīvē viss mainījās tad, kad Latvijas melnajā tirgū parādījās ķīniešu tabletes Lida. Nekas tāds nebija redzēts. Ripas radīja trauksmes sajūtu, nedaudz drebēja rokas un sitās sirds, nebija iespējams aizmigt, bet, pats galvenais, — nemaz negribējās ēst. Tas man palīdzēja gan notievēt, gan uzrakstīt teju ģeniālu maģistra darbu. Ziņās gan varēja izlasīt par gadījumiem, kad sievietes ar vājāku sirdi no šīm tabletēm ir atdevušas galus. Dažas nokļuvušas slimnīcā. Es biju gatava mirt ar cerību, ka vismaz kapā mani liks tievu.

Viss, par ko šajā laikā runājām ar draudzenēm, bija svars. Un tad vēl skaistumkopšana, sezonas modes aktualitātes, kur kādas drēbes nopirkt, kas uztaisīja permanento meikapu un kur labāk uzlikt zīda skropstas.

Attēls: unsplash.com

Ja kādai izdevās notievēt, tas bija sasniegums.
Nevienu nesatrauca, vai tā ir anoreksija, bulīmija vai vēzis.

Diemžēl, lai arī kādi būtu profesionālie sasniegumi, tos neviens nepamana un par tiem arī neko neprasa. Tas pat tāds mīnuss – palaidusies, aizstrādājusies.

Tievums, šķiet, vienmēr bijis tas pats, kas skaistums. Uz sievietēm, kas pēc apprecēšanās vai bērnu dzemdēšanas ir apvēlušās, skatās ar žēlumu. Viņas ieiet riska zonā — tūlīt jau viņas pametīs. Pastāv uzskats, ka, uzturot tievumu un seksīgumu, varēs uzturēt arī ilgstošas, laimīgas attiecības ar vīrieti. Galvenais — nepalaisties un kopt sevi! Mēs esam kā kaut kādi šķirnes suņi, kas regulāri jāved un jāfrizē.

Tagad esmu feministe. Tas, protams, ir mainījis to, kā es skatos uz sevi un pasauli ap mani. Visvairāk tas ir izmainījis to, kā es skatos uz savu ķermeni. Un pirmkārt tas ir licis man uzdot jautājumu – ko nozīmē veselīgs svars?

Agrāk viss bija vienkārši. Es gribēju būt tieva. Visi apkārt mani atbalstīja šajos centienos. Vīriešiem patīk tievas sievietes. Protams, ne pārāk, jo “vīrietis nav suns, uz kauliem viņš negulēs”. Bet neviens nepaskaidro, kur tad ir tā robeža starp kauliem un tievumu. Visas draudzenes apkārt tievē un viena otru atbalsta, ja ir kādi sasniegumi. Tas principā ir vienīgais uzslavu veids, ko lielākā daļa sieviešu ikdienā saņem – tu labi izskaties/tu gadījumā neesi notievējusi?

Jo tievs – tas ir skaists. Protams, visas to dara sevis dēļ un veselības dēļ. Diemžēl tad, ja tavs ķermeņa tips nav slaids (un pat tad ir vērts pietēlot, ka tas viss ir tomēr tavu centienu un gribasspēka rezultāts), tas prasa daudz laika fiziski un emocionāli par to domājot.  Tas prasa regulārus bada vai neveselīgas ēšanas periodus. Tas prasa daudz naudas, jo sporta zāle nav bez maksas, un vispār – gribas taču arī modīgu NIKE sporta tērpu.

Visi zina, ka diētas – tas nav labi. Tomēr nebūs sieviešu žurnāla, kur būtu piemirsts par diētu sadaļu.

Diētas paņem mūsu naudu, enerģiju, dzīvesprieku, un ir pietiekami daudz pētījumu, kas liecina, ka tās nedarbojas un pat nodara ļaunumu mūsu veselībai. Ir pētījumi, kas norāda, ka nepietiekams svars ir veselībai nodara daudz lielāku ļaunumu, nekā nedaudz palielināts svars.

Nekad neesmu dzirdējusi, ka sievietes kauninātu par to, ka viņas pēdējos mēnešos nav bijušas teātrī vai izlasījušas jaunākās grāmatas. Bet tas, ka tu nenodarbojies ar tievēšanu gan nozīmē, ka esi slinka. Ir nepieņemami aizpildīt laiku ar kaut ko citu.

Tiktāl nu būtu skaidrs, ka man nav jābūt tievai. Bet tad rodas otrs jautājums – kur beidzas tievums un sākas resnums? Nevis tas resnums, ko parasti apzīmē ar “neglīts”, bet gan reāls, kas kaitē veselībai?

Ir pieņemts izmantot ķermeņa masas indeksu (ĶMI) – tomēr pētījumos atzīts, ka tas ir vērtīgs rīks kvantitatīvos pētījumos uz lielu cilvēku skaitu, bet ne individuālos gadījumos. Piemēram, vienāds ķermeņa masas indekss būs gan cilvēkam ar lieko svaru, kas nesporto, gan tāda paša garuma atlētam. ĶMI miljoniem cilvēku kategorizē kā ar lieko svaru, lai gan viņiem šī liekā svara nav.

Cits variants ir paškvalifikācija, kurai mēs tik bieži nododamies. Agrāk man liekais svars sākās tad, kad svēru vairāk nekā 50 kilogramus. Tagad limits ir paaugstinājies līdz sešdesmit pieciem kilogramiem.

Esmu nolēmusi, ka mans liekais svars sākas tajā brīdī, kad manas krūtis kļūst mazākas par vēderu. Apmēram ap to laiku man arī kļūst fiziski grūtāk dzīvot tik pilnvērtīgu dzīvi, kā es vēlētos. Protams, katrai sievietei ir tiesības pašai noteikt, kurā brīdī svars rada problēmas. Es uzskatu, ka mans kā feministes uzdevums ir dzīvot aktīvu, fiziski pilnvērtīgu dzīvi un man tas sanāk ļoti grūti ar svaru, kas pārsniedz 75 kilogramus.

Ja palūkojamies uz feministisko blogosfēru, feministes noteikti drīkst būt resnas. Tas pat šķiet kā tāds feministisks uzsaukums, kurā tu parādi, ka nepakļaujies patriarhālās sabiedrības uzspiestiem standartiem. Bet, ja mēs pieņemam, ka feministe drīkst svērt simts kilogramus, vai viņa drīkst svērt 45 kilogramus?

Attēls: unsplash.com

Mēs dzīvojam sabiedrībā, kas soda sievietes par to, ka viņas atļaujas būt resnas, un arī feministēm ir jācīnās ar domām par savu ārējo izskatu un arī svaru.

Tad, kad tu kļūsti par feministi, šīs domas nekur nepazūd un nekur nepazūd arī apkārtējā sabiedrība, kas tievumu vērtē augstāk nekā profesionālos sasniegumus.

Un patiesību sakot, uzslavas par maniem profesionālajiem sasniegumiem es saņemu daudz retāk, nekā uzslavas par ārējo izskatu. Iespējams, tādēļ sievietēm ir aktuālāk koncentrēties uz izskatīšanos skaistām (= tievām, diemžēl). Nav pieņemts mums slavēt vienai otru par sasniegumiem darbā. Tomēr mēs ar prieku slavējam viena otru par ārējo izskatu (jo īpaši – tievēšanu).

Un, protams, tievums ir daļa no patriarhālās vienošanās: tievāki cilvēki saņem labāku algu, iegūst labākas karjeras iespējas. Sievietes arī saņem atbalstu no citām sievietēm, kas atbalsta ikvienu ceļā uz zemāku svaru un dievinoši lūkojas uz katru, kas jau ir tieva. Ir ļoti jauki visu laiku saņemt komplimentus, nevis klausīties, kā komplimentus saņem citas.

Visgrūtāk, esot feministei, ir domāt un vēl vairāk – runāt par liekā svara problēmām. Ne tikai tādēļ, ka tu pati īsti nevari saprast, vai tev tam nebūtu tam jāstāv pāri. Jo feministes varbūt drīkst zaudēt svaru, bet tas tad ir jādara pareizo iemeslu dēļ. Ne jau nu tādēļ, ka tu gribi izskatīties skaista pēc sabiedrības standartiem — tas ir sliktais iemesls. Labais iemesls ir to darīt sevis dēļ. Bet kā atdalīt “sevis dēļ” un “jo tādas ir sabiedrības gaidas”?

Pēdējā laikā māc bažas, ka pastāv konstants monitorings par to, kā mēs runājam par svara jautājumiem un tas nāk no abām pusēm. Sieviešu žurnālos, sauksim to par ne-feministisko pusi – tur visi ir tievi un laimīgi. Feministiskajā pusē savukārt prevalē uzskats, ka skaistums ir iespējams jebkurā svara kategorijā un vispār tā nav neviena darīšana, cik kurš sver. To sauc par “fat acceptance”.

Es neticu un nepiekrītu “fat acceptance”.
Bet nevis tādēļ, ka vēlos kaunināt sievietes par lieko svaru, bet gan tādēļ, ka uzskatu, ka neviens nav atcēlis nepieciešamību nopietni un zinātniski pamatoti runāt par liekā svara problēmu un meklēt tai risinājumus.

Nevis sadoties rokās un iedrošināt sievietes, ka liekais svars – tas patiesībā ir ļoti forši un iedvesmojoši un feministiski. Pasaules vidējais iedzīvotājs kļūst arvien resnāks un resnāks. Tā ir vienlīdz liela epidēmija gan bagātās, gan nabadzīgās valstīs.

John Hopkins University kurss “Principles of Obesity Economics” apskata iemeslus aptaukošanās problēmām un lūkojas uz to, kāds tas ir slogs ekonomikai. Aptaukošanās iemesli ir daudz un dažādi. Lielākā daļa ir saistīti nevis ar to, ka cilvēki par maz sporto, kā to mēģina pārdot tievēšanas industrija, starp citu. Lielākoties tas viss ir saistīts ar ēdieniem un medikamentiem.

Attēls: unsplash.com

Mēs daudz biežāk ēdam ārpus mājām, pārāk bieži uzturā lietojam ēdienu, kurā pat nezinām vai nepamanām, cik daudz tur ir cukura un sāls. Mēs lietojam medikamentus, kas ietekmē mūsu organismu un veicina liekā svara uzkrāšanos.

Uz šo brīdi ir zināms, ka, piemēram, hormonālā kontracepcija sievietes var novest pie liekā svara un depresijas. Depresija arī ir viens no liekā svara iemesliem.

Grāmatas “Salt Sugar Fat: How the Food Giants Hooked Us” autors, Pulicera prēmijas laureāts Maikls Moss, stāsta par to, kā pārtikas industrija (pār kuru valdībām ir pārāk maza pārraudzība), rada ēdienu, kurā ir slēpts milzīgs sāls un cukura daudzums. Tie ir ne tikai pusfabrikāti. Tie ir arī it kā diētiskie jogurti, sulas. Problēma ir arī ēdiens lielajos iepakojumos. Grāmatā ir lielisks piemērs par Cheetos čipšiem. Zinātnieki noskaidroja, ka tad, ja cilvēka mutē kāds ēdiens izkūst, viņš uzskata, ka tajā nav kaloriju. Lieki piebilst, cik kaloriju ir Cheetos čipšos. Ideālais notikumu attīstības scenārijs ir ļaut cilvēkiem domāt, ka pie liekā svara ir vainojami tikai viņi paši, pārāk maz sporta. Un nevienu brīdi nepieminēt valdību vai uzņēmumu atbildību.

Liekajam svaram ir arī nabadzības seja, un jo īpaši tas attiecas uz bērniem – tā ziņo Pasaules Veselības organizācijas pētījums “Aptaukošanās un sociālā nevienlīdzība”. Baltmaize ar kečupu, cepti un vārīti kartupeļi, desas, makaroni. Latvijā nabadzībai ir sievietes seja, kā par to 2016. gada beigās ziņoja pētniece Jolanta Reingarde no Eiropas Dzimumu līdztiesības institūta.

Ēst neveselīgi nav izvēle, bet gan vienīgā iespēja nenomirt badā.

Protams, mans tievēšanas delīrijs pirms desmit gadiem bija pilnīgas muļķības. Bet es baidos, ka dzīrojot pie “fat acceptance” idejām mēs aizmirstam par to, ka mūsu interesēs ir kritiski skatīties uz iemesliem, kādēļ cilvēkiem ir liekais svars, ka tā nav izdomāta problēma.

Feministes pienākums ir par to runāt, nevis klusēt. Gan par anoreksiju un nepietiekamu svaru, gan par aptaukošanos. Jo īpaši tādēļ, ka tā ir nabadzīgu, sociāli neaizsargātu sieviešu problēma. Un, ja mēs, feministes, gribam nodzīvot ilgas un pilnvērtīgas dzīves, mums ir jāatrod tas vidusceļš starp slimīgu tievumu un pārmērīgu lieko svaru.

Attēls: unsplash.com

 

Autore: Linda Curika, raksts oriģināli publicēts grāmatžurnāla “I’mperfekt” 1. numurā