Bērnībā augu ar pasakām par “īstu” mīlestību, prinčiem, kas izglābj vientuļās princeses, kuras iesprostotas augstos torņos vai pakļautas ļauno pamāšu un viņu riebīgo meitu varai. Biju viena no neskaitāmajām meitenēm, kurai jau no zīdaiņa kājas iebarots likums “ja būsi laba, pacietīsi visus pāri darījumus, smagi strādāsi, tavs princis atnāks”. Tāpat tādām meitenēm kā es apkārt bieži izskan frāze “labs nāk ar gaidīšanu”.

Tagad, kad vairs neesmu ne tik jauna, ne arī tik naiva, uz to visu noklausos ar smaidu un klusu “bullshit” domās.

Skolas laikos man nebija ne attiecību, ne randiņu. Biju pārliecināta (vēl tagad esmu), ka es vienkārši puišiem nepatīku. Protams, retu reizi Draugiem.lv pienāca kāda vēstule no klases biedra, jautājot, vai es negribētu draudzēties arī ārpus skolas. Toreiz gan caur lieliem asaru plūdiem acīs, negribot sabojāt attiecības ar draugiem, atteicu, jo uzreiz zināju “šis nav mans princis”. Ja nejūti to “īpašo” saikni ar cilvēku jau pašā sākumā, kāpēc tad vispār censties? Tieši tāda bija mana loģika attiecību jautājumos. Varbūt arī kaut kādā ziņā joprojām pie tādas pieturos.

Vidusskolas pēdējā klasē beidzot tiku pie savām pirmajām attiecībām. Kaut kā pavisam nejauši un dabiski, es no “neviena negribētās” biju kļuvusi par vienu no aizņemtajām meitenēm. Attiecību sākumā es principā lidoju, gribēju pavadīt katru mīļu brīdi ar puisi, taču pārāk ātri viss sāka iet greizi.

Pirmais īstais modinātājzvans šajās attiecībās bija pēc aptuveni diviem mēnešiem – neieslīgstot pārlieku personīgās detaļās, saņēmu sāpīgi tiešu apliecinājumu, ka mūsu jūtas vienam pret otru nav vienlīdzīgas. Tomēr, paturiet prātā, līdz tam brīdim biju pārliecināta, ka neviens cits puisis mani nekad nav gribējis par savu meiteni, tāpēc attiecību pārtraukšana likās teju vienvirziena brauciens uz Mūžīgo vecmeitu salu.

Visbeidzot, pēc desmit mēnešiem kopā, es saņēmos un pārtraucu mūsu attiecības. Sākumā jutos lepna par sevi, brīva un pirmo reizi kā noteicēja pati pār savu dzīvi. Tobrīd es jau dzīvoju viena, nodevos mācībām un nūģa dzīves stilam, pēc kura biju ilgojusies – grāmatas, TV seriāli un filmas. Biju neatkarīga un savā ziņā laimīga. Tomēr kādā brīdī attapos, ka esmu aizrāvusies ar šīm sajūtām. Ja šķiroties no sava pirmā puiša kāds gaišreģis man būtu pačukstējis, ka es joprojām būšu viena pēc pieciem gadiem, es noteikti nebūtu saņēmusi drosmi to izdarīt. Bet gaišreģa nebija. Paļāvos uz sirdi, un te nu es esmu.

Kad kopš manām attiecībām bija pagājuši divi gadi, es sāku pārdzīvot savu vientulību. Klāt nāca arī dažnedažādi citi apstākļi, kas tikai pastiprināja šo sajūtu. Pamazām biju vairs nevis tikai viena “ak, viņai nav partnera, viņa ir brīva meitene” izpratnē, bet arī viena, tā teikt, pa dzīvi. Līdz kaulam neizturami tas kļuva laikā, kad izvācos no vecāku mājām un pārvācos uz Rīgu, kur es un mana vientulība apdzīvojām mazu vienistabas dzīvoklīti.

Tas bija laiks, kad pēkšņi aptvēru, ka es jau ilgu laiku esmu bijusi attiecībās. Tikai nevis ar puišiem, bet ar vientulību.

Attēls: pexels.com

Vientulība bija man līdzās skolas laikos, kad sastrīdējos ar draudzeni un vienai nācās pavadīt starpbrīžus. Vientulība bija man līdzās, kad viena pati uzturēju māju, kamēr tēvs strādāja ārzemēs. Vientulība bija ar mani vakaros, kad mamma gāja uz randiņiem. Ar laiku sapratu, ka vientulība nekad mani neatstāja arī tad, kad biju attiecībās ar savu pirmo puisi. Tā stāvēja man blakus, kad atrados telpā, kas pilna cilvēku. Vientulība vienmēr bija.

Netrūkst gadījumu, kad vēlējos uzgriezt muguru vientulībai un iziet pa mājas durvīm, un atgriezties ar kādu, kas varētu to beidzot aizvietot. Tomēr liela daļa no šiem gadījumiem beidzās ar mani stāvam pie durvīm, bezspēcīgi noskatoties uz rokturi, kura nospiešanai uz leju un paraušanai man pēkšņi vairs nepietika drosmes. Es biju pārvērtusies no drosmīgās un neatkarīgās meitenes, par pārbijušos un bezspēcīgu skuķi, kas sēž pie durvīm un raud.

Es biju kļuvusi par princesi, kas ieslēgta augstā tornī. Tikai to nebija izdarījis neviens cits kā vien es pati, turklāt šajā scenārijā tāda drosmīgā prinča, kas nāks un izglābs, nebija, un atslēga visu to laiku bija pie manis, kamēr baisais pūķis mitinājās tikai un vienīgi manā galvā.

Soli pa solim, vārdu pa vārdam, ar lielu palīdzību no manas terapeites, es pamazām sāku piestrādāt pie savām attiecībām ar vientulību. Tas taču ir normāli – īsta pāru terapija, tikai to apmeklē nevis, lai laimīgi paliktu kopā, bet lai atsvabinātu viens otru. Dažreiz šķiet, ka esmu tikusi šim posmam pāri, bet ir arī reizes, kad vientulība mani ievelk savās skavās atpakaļ. Tāda kaķa spēlēšanās ar peli jau vien ir. Varbūt neizklausās diez ko cerīgi un optimistiski, bet, ja esi attapies līdzīgā situācijā, varu mierināt, ka ne reizi vien esmu redzējusi dabā, ka kaķis paspēlējas ar peli un brīdī, kad tas garlaikoti novēršas, jo “rotaļlieta” ir manāmi beigta, pele pielec kājās un izsprūk sveikā cauri.

Citiem vārdiem sakot, vientulība ir uzveicama.

Attēls: pexels.com

Cīņā pret to ļoti labi palīdz ģimene, draugi (ja vien ļauj viņiem tev palīdzēt), mūzika (pārbaudītas zāles, piemēram, ir ABBA – pie tās mūzikas nav iespējams bēdāties) un citreiz, varbūt par lielu brīnumu, vēl vairāk vientulības. Bet es neieteiktu pārlieku aizrauties ar pastaigām vienatnē gar jūru vai kur nu kurais izvēlas doties pie dabas, jo, skatoties tālumā uz horizontu, vientulības tvērienā ieskautu cilvēku var arī pārņemt pēkšņa vēlme doties turp kā Dullajam Daukam.

 

Autore: Marta Ķepīte